Autors: Krišjānis Liepiņš

Latvijā dzīvo un vienmēr ir dzīvojušas vairāk kā desmit dažādas tautas. Šī kultūras daudzveidība ir nenovērtējama bagātība! Tomēr mēs tās potenciālu spēsim pilnvērtīgi izmantot vienīgi tad, ja visas šeit dzīvojošās tautas apvienosies ap kopīgu valstisko identitāti, līdzīgi kā visu tautību amerikāņi ir vienas nācijas piederīgie. Tādēļ Vladimira Lindermana vadītās biedrības „Dzimtā valoda” iniciētais referendums par valsts valodas statusu krievu valodai ir nepieņemams!

Prasība pēc otras valsts valodas būtu absurda Vācijā vai Lielbritānijā, un tikpat absurda tā ir Latvijā, kas kopš Satversmes pieņemšanas 1922. gadā ir monolingvāla valsts, tāpat kā Vācija un Lielbritānija.

Latvijas Republikas Satversme kopš tās pieņemšanas ir vairākas reizes grozīta (kopumā 11 reizes), kā jebkuras citas valsts konstitūcija. Tomēr ir principi, kas ir katras konkrētas konstitūcijas pamatā un nosaka konkrētās valsts būtību un nav grozāmi. Mūsu Satversmē tādi ir četri:
1. Valsts iekārta ir demokrātija (1. pants „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.” un 2. pants „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”).
2. Latvija ir neatkarīga un suverēna valsts (1. pants „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.”).
3. Latvijas teritorija ir nedalāma (3. pants „Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”).
4. Latvijā ir viena valsts valoda – latviešu (4. pants „Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.”).

Šie principi ir aksiomas, ko nevar apšaubīt, tie ir jāpieņem tādi, kādi tie ir. Un ikvienā civilizētā valstī konstitūcijas pamatprincipi tā arī tiek uztverti, un nav iedomājama situācija, ka Lielbritānijā varētu tikt rīkots referendums par monarhijas atcelšanu!

Tomēr nekas nenotiek tāpat vien un, it īpaši politikā, it visam ir viens iemesls – kādam tas ir izdevīgi. Šī referenduma mērķis acīmredzami ir šķelt Latvijas sabiedrību, palielināt spriedzi starp atšķirīgām etniskajām grupām. Un šis mērķis tiks sasniegts, ja Latvijā nostiprināsies divkopienu sabiedrība ar divām norobežotām un savstarpēji naidīgām kopienām, kas runās katra savā valodā un skatīsies viena uz otru pār frontes līniju. Tas ir izdevīgi atsevišķiem nacionālradikāļiem, bet tas nav izdevīgi sabiedrībai – nedz latviešiem, nedz krieviem, nedz kādas citas tautības pārstāvjiem. Nerunājot par to, ka dzīve šādā karadarbības atmosfērā ikvienam būtu nepanesama un palielinātu emigrācijas apjomus, mēs nevaram atļauties sabiedrības sašķeltību arī ekonomisku iemeslu dēļ – lai sekmīgi pārvarētu ekonomisko krīzi un nodrošinātu valsts ekonomisko attīstību, mūsu sabiedrībai jābūt saliedētai!

Es gribu redzēt Latviju kā vienkopienas valsti, kurā latviešu valoda un Latvijas valsts simboli – karogs, ģerbonis, himna un Brīvības piemineklis – ir vienlīdz svēti un sirdij tuvi visu tautību pilsoņiem, un kurā Latvijas valstiskā identitāte ar iepriekš nosauktajiem pamatprincipiem ir sabiedrības integrācijas pamats.