Autore: Lolita Čigāne

Pārskatu līdzšinējo vasaras iespaidu fotogrāfijas un ieklausos sarunā, kas risinās man blakus. Fotogrāfijas ir krāšņas – Baltijas jūras piekraste Pāvilostā, skats no Ludzas pilskalna uz skaistām koka ēkām ezera malā, kristāldzidrs ezeriņš, kurā peldējušies, veļu mazgājuši un linus mērkuši manu senču senču Pušmucovas pagastā, Rundāles pils gluži neticamā esība Zemgales plakanumā. Saruna, kas risinās man blakus, ir par trīs māsām un viņu vasaras plāniem – viena ar bērniem uz mēnesi dodas uz Norvēģiju, ciemoties pie tur strādājošā vīra un tēva, otra ar bērniem apciemos Holandē strādājošo dzīvesbiedru, trešā ar bērniem pārceļas uz dzīvi Nīderlandē. Latvijas skaistums manās fotogrāfijās un Latvijas cilvēku dzīves stāsti man blakus ritošajā sarunā iespaidīgi kontrastē.

Aizdomājoties par to, kāpēc šāds kontrasts, nāk prātā nesena saruna ar kādu Latvijas uzņēmēju. Latvijas uzņēmēji jūtoties kā vajāti zvēri – katrs zvans no VID vai, nedod dievs, vēstule no KNAB, tiem izsaucot saltas tirpas un vēlēšanos no šīm “iestādēm” būt tik tālu, cik iespējams. Savukārt nesena sadarbība ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA) pēc trīs mēnešu saskaņošanām un līgumu parakstīšanām beigusies ar diviem telefona numuriem no LIAA puses, kurus uzņēmējs pats varējis pusstundas laikā atrast internetā. Kāds cits uzņēmējs nesen esot nokļuvis kāda centīga ierēdņa nagos, kas principā esot izlēmis izrēķināties ar visiem pašnodarbinātajiem un par īpašajiem ļaundariem šajā jomā ieskatījis … koru diriģentus. Lai gan pašnodarbinātība definēta kā viens no darba tirgus elastības pamatprincipiem un pašiniciatīvas dzinuļiem, ierēdnis, acīm redzot, ir citās domās.

Skaidrs, ka tas, ka valsts pārvaldes iestādēs valda šāda attieksme, nevairo Latvijas mīlestību un vēlēšanos Latvijā dzīvot, par spīti visiem lieliskajiem dabas un cilvēku darba jaukumiem. Daudzi aizbraucēji to arī saka – aizbraucam, jo vēlamies dzīvot vidē, kurā pret mums izturas ar cieņu. Tomēr ir skaidrs, ka aizbraucot tiem, kas meklē lielāku cieņu, kopējais necieņas līmenis tikai pieaug, vai savstarpējās cieņas latiņa krīt lejup. Ja nav cienīgas izturēšanās pieprasījuma, cienīga izturēšanās kļūst retāka.

Reiz kādā nepazīstamā pilsētā rīta skrējiena laikā mani ielenca rejošs klaiņojošu suņu bars. Sākumā aiz bailēm sastingu un sāku sevi vainot, ka devos rīta skrējienā, nenoskaidrojot, ka šī pilsēta acīm redzami ir skrējējiem nedraudzīga. Bet suņi turpināja riet un tuvoties. Izmisumā sapratu, ka ar bailēm nekas nebūs līdzēts, sāku skaļi sist plaukstas un rībināt kājas – bravūrīgie suņi pēkšņi atkāpās un astes ierāvuši kājstarpā, laidās prom.

Latvijā ir daudz lielisku valsts un pašvaldības iestāžu darbinieku, kas pašaizliedzīgi veic savu darbu. Tomēr pret tiem, kuru mērķis ir citu pazemošana, izmantojot valsts vai pašvaldības varu, acīm redzot pašapziņa ir atslēgas vārds. Citādi cīnīties ar principu – “ja načālņik, ti durak” nav iespējams. Pielīšana, pieglaimošanās vai piekukuļošana ir tikai īstermiņa risinājums.

Viena no topošā Nacionālā attīstības plāna 2014 - 2020 prioritātēm ir cilvēku drošuma spēja - spēja veidot uzticības un cieņas pilnas attiecības ar līdzcilvēkiem un valsti. Ja izdosies panākt, ka šī prioritāte paliek plānā un tai paredzēts konkrēts, mērķtiecīgs finansējums, cilvēku savstarpējās attiecības ar Latvijas dabas jaukumiem disonēs mazāk.