30.01.2017
Brūkošo ēku epidēmija Rīgā

 
Autori: Nils Josts un Valdis Gavars

Galvaspilsētā ir 87 ēkas, kuru dzīvokļu īpašniekiem Rīgas pilsētas būvvalde ir pieprasījusi tuvākajā laikā izvākties no saviem īpašumiem. Tātad ne viena vai divas, bet tuvu pie simta! Epidēmija? Kur ies iedzīvotāji, kas nav tie bagātākie cilvēki, un dzīvoklis ir vienīgais viņu īpašums. Kas vainīgs – īpašnieki, īrnieki, apsaimniekotājs, pašvaldība, kāds cits, vai visi kopā?

Viena no problēmām ir dažādā ēkas iedzīvotāju attieksme pret dzīvokli un māju kopumā. Lūk, viena no ēkām, kas esot avārijas stāvoklī un kas ar steigu jāpamet, ir Matīsa ielā 82. Tā ir divstāvu koka māja, kurā avārijas stāvoklī ir gan 19 dzīvokļi, gan mājas koplietošanas telpas. Ir nepieciešams remonts, bet apsaimniekotājs to neveic, jo ēkai nav uzkrājums, bet gan vairāk nekā 11 000 eiro parāds. Nu ko, varētu teikt, paši nemaksā rēķinus, nerūpējas par savu īpašumu, lai tad arī iet zem tilta mucā uguni kurināt. Tomēr, kā izrādās, vairāk nekā puse, desmit dzīvokļi ir pašvaldības īpašums, kuros dzīvo īrnieki, un tieši šie īrnieki ir sakrājuši lielo parādu. Ko lai dzīvokļu īpašnieki iesāk, ja maciņš kopējs ar īrniekiem, kuri savas saistības nepilda?

Kur skatās pašvaldība, kam pieder 10 dzīvokļi, bet kura pieļauj, ka veidojas tik lieli parādi. No vienas puses pašvaldība būvvaldes personā, pieprasa iedzīvotājiem ēku pamest, no otras, pašvaldība nerūpējas, lai īrnieki samaksātu savus parādus, bet pieļauj to turpmāku krāšanos. Ko lai dara dzīvokļa īpašnieks Matīsa ielā 82, lai ēku saremontētu un varētu turpināt dzīvot sev piederošā dzīvoklī? Varētu mēģināt uzkrāt līdzekļus, bet kāda jēga, jo tas aizies sākumā pašvaldības dzīvokļu īrnieku parādu dzēšanai. Tad jau uzreiz īpašnieki var maksāt īrnieku apsaimniekošanas maksu, kas būtu pilnīgs absurds. Skaidrs, ka īrniekiem ir vienaldzīgs ēkas stāvoklis, jo ir iespēja doties uz citu īres dzīvokli, bet īpašniekam dzīvoklis pieder, viņam un viņa ģimenes locekļiem nav kur iet.

Līdzīga situācija ir Altonavas ielas 19 iedzīvotājiem, kuriem gada beigās būvvalde pieprasīja pamest ēku līdz 15.februārim, citādi to palīdzēs izdarīt pašvaldības policija un pašiem par to būs jāmaksā. Šajā ēkā vispār nebija parādu, bet pat nelieli uzkrājumi, un iedzīvotāji ir ļoti ieinteresēti sadarboties ar apsaimniekotāju, SIA „Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP), lai situāciju uzlabotu. Sākotnēji RNP atrunājās kā jau ierasts, iedzīvotāji nenāk uz kopējām sanāksmēm, nepieņem vajadzīgos lēmumus, tādēļ apsaimniekotājs neko nevar darīt, māja brūk un iedzīvotājiem savas drošības dēļ ar steigu jādodas prom. Tikai pēc šī raksta autoru iejaukšanās un situācijas Altonavas ielā 19 izskatīšanas RD Mājokļu un vides komitejā, RNP sāka domāt reāli, ko varētu darīt un kopā ar iedzīvotājiem atrada risinājumu. Kopīgi tika pieņemts lēmums, pakāpeniski māju saremontēt, sākot ar tehnisko projektu un turpinot ar reālajiem darbiem. Daļa līdzekļu iedzīvotājiem jau ir, daļu aizdos RNP. Tā būtu jārīkojas vienmēr, kad iedzīvotāji ir ieinteresēti un gatavi sadarboties.

Vēl cits piemērs, kas labi raksturo RNP attieksmi pret apsaimniekoto māju iedzīvotājiem, ir nu jau sabrukusī ēka Buru ielā 9. Šajā ēkā no 29 dzīvokļiem 13 bija īpašnieku un 16 pašvaldības. Tātad lielākā daļa bija pašvaldības, tomēr tā par savu īpašumu neinteresējās un ēka sabruka, visvairāk cieta dzīvokļu īpašnieki, jo zaudēja savu īpašumu. Jau 2013. gada rudenī šī ēka tika apsekota, un RD Mājokļu un vides departaments uzdeva RNP izsūknēt ūdeni no pagraba, lai tas nebojātu pamatus. Apsaimniekotājs to neizdarīja. Turklāt pašvaldība vēl pieprasīja sabrukušo dzīvokļu īpašniekiem samaksāt par atlikušo sienu un gruvešu novākšanu.

Ko mums no tā būs mācīties? Pirmkārt, ka šodienas RNP kā apsaimniekotājs nebūs tas partneris, kurš iedziļināsies katrā konkrētajā gadījumā un centīsies palīdzēt. Lai uzsāktu darbu godprātīgi, mainītu organizācijas kultūru, jāsāk ar uzņēmuma vadības maiņu. Otrkārt, izvēloties iegādāties dzīvokli, pircējiem ir rūpīgi jāizvērtē tehniskais stāvoklis gan dzīvoklim, gan ēkai kopumā, jāparunā ar kaimiņiem, jāpieaicina neatkarīgi eksperti, it īpaši jau vecās koka mājās, tomēr ne tikai – vienmēr! Treškārt, arī pārdevējam jābūt lielākai atbildībai ko viņš pārdot. Iespējams ir jānoslēdz tāds pirkšanas un pārdošanas līgums, kurā sīki ir aprakstīts mājas tehniskais stāvoklis, pamati, jumts, logi u.c., lai gadījumā, ja to stāvoklis neatbilst pārdevēja solītajam un līguma rakstītajam var pret melīgo pārdevēju vērsties tiesā. Turklāt gan pašvaldībai, gan privātajam īpašniekam, dzīvokli pārdodot, ir godīgi jāinformē pircējs par dzīvokļa un mājas nepilnībām.

Rīgā ir aptuveni 6000 ēkas, kuru kalpošanas laiks ir beidzies vai drīzumā beigsies. Tas nenozīmē, ka ēkās nedzīvo cilvēki un ka tās visas brūk. Labi uzturot, māja var pat vairākas reizes pārsniegt sākotnēji noteikto ekspluatācijas periodu. Tomēr arvien pieaug brūkošo celtņu skaits. Vai tā izvērtīsies par epidēmiju Rīgā?

 

Komentāri: