Šonedēļ visai plašu ievērību guva DnBNORD bankas veiktais pētījums par izglītību - Latvijas barometrs (Nr. 2, 2010. gada augusts). Pēc bankas lūguma pētījumam sniedzu eksperta komentāru, kas varētu būt noderīgs diskusijai arī “Vienotibas” portāla apmeklētāju vidū.

Iepazīstoties ar DnBNORD rezultātiem, pirmām kārtām radās pārdomas, ciktāl Latvijas izglītības situācijai atbilst vecais teiciens “Kā lietas izskatās, tā tās arī ir”. Redzam, ka Latvijas iedzīvotāji procesus izglītībā vērtē visai kritiski, brīžam pat pārāk skarbi. Izglītības sistēma taču aptver ikvienu ģimeni, katram cilvēkam ar to nācies saskarties personiskajā dzīvē, tā ka objektīvā realitāte šai jomā grūti nošķirama no subjektīvās pieredzes.

Tomēr secinājums ir skaidrs: pat tad, ja sabiedrības vērtējums var šķist nepamatots vai netaisnīgs, tā ietekmi nedrīkst novērtēt par zemu. Dažos gadījumos no profesionālā viedokļa neadekvātu norišu vērtējumu var norakstīt uz, kā tagad mēdz teikt, “nepietiekamo komunikāciju”, tomēr parasti socioloģiskās aptaujas signalizē par sistēmas nepilnībām, kas apzinātas politikas ceļā jānovērš.

1. jautājums “Kā jūs vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā” ietver bieži lietotu, bet izplūdušu jēdzienu “izglītības kvalitāte”. Jau labu laiku, to dzirdot, man gribas jautāt, kas ar to tiek saprasts. Par “kvalitatīvu” izglītību cits atzīs tādu, kas nodrošina iespējas nekavējoties iesaistīties darba tirgū, cits – tādu, kas nodrošina vispusīgu personības attīstību, cits – tādu, kas nodrošina brīvu iekļaušanos Eiropas un pasaules norisēs, cits – bērnam un jaunietim draudzīgu mācību procesu. Sabiedriskajā domā acīmredzot tiek izvilkts aritmētiskais vidējais no visiem kritērijiem, un vērtējums nebūt nav mūsu izglītības sistēmai nelabvēlīgs. Es augstāk vērtētu izglītības līmeni mūsu vispārizglītojošās skolās – tas, neraugoties uz finansiālajām grūtībām un ne vienmēr pādomātajiem jauninājumiem, joprojām ir labs. Latvijā ir arī daudzas tiešām izcilas profesionālās izglītības iestādes. Jāatzīst gan, ka pastiprinās atšķirība starp konkrētām izglītības iestādēm jebkurā līmenī – un te skaidri parādās izglītības iestāžu vadības atbildība.

2. jautājums aicina paust attieksmi pret pašreiz notiekošajiem procesiem izglītības jomā (nav gan precizēts, pret kuriem – vai finansējuma samazinājums, vai skolu tīkla optimizācija, vai mācību satura pārskatīšana utt.). Es izvēlētos atbildi “Grūti pateikt” – jo patiesībai neatbilst neviens no piedāvātajiem variantiem. Latvijas izglītības sistēma kopumā netiek sagrauta (daži svarīgi elementi gan tiešām ir apdraudēti), bet “pa vecam” arī nekas vairs nebūs. Izglītības sistēma ir kuģis, kas iet ar milzu inerci – ja procesi ir sākušies, to apturēšana ir praktiski neiespējama. Dažas t.s. reformas varbūt tiešām ir bijušas nepieciešamas, tikai – radikālas reformas nedrīkst veikt krīzes situācijā, jo tad tiek domāts par naudas taupīšanu, ne par valsts nākotni. Uz izglītību tas attiecas pirmām kārtām!

3. jautājums liek meklēt atbildi, kas vainīgs pie problēmām izglītības jomā. Interesanti, ka tikai 2% respondentu uzskata, ka izglītības jomā problēmu nav. Respondenti apmēram līdzīgi vaino gan nepietiekamo finansējumu, gan nekompetento pārvaldību. Tā, protams, arī ir. Nedaudz mulsina 42% respondentu sniegtā atbilde – politiķu attieksme. Attieksme reāli izpaužas finansējuma piešķiršanā, jo vārdos jau visi uzsver izglītības nozīmi. Mums ir jāpanāk, lai vismaz 7% no IKP tiktu atvēlēti izglītībai, bet ar to vien nebūs līdzēts. Līdzekļi ir jāsadala ar prātu, pārskatot izglītības normatīvo bāzi, palielinot izglītības iestāžu vadītāju pilnvaras un cenšoties pārvarēt mūsu akadēmiskās sabiedrības lāstu – subjektīvismu un draugu būšanu mācību un zinātnisko iestāžu kvalitātes vērtējumā. Ir jau arī izņēmumi, tomēr es neatļautos vainot izglītības iestāžu vadītājus un pedagogus – viņu profesionalitāte un aizrautība ir ļāvusi kaut nedaudz kompensēt būtisko finansējuma kritumu.

4. jautājums skar t.s. skolu tīkla optimizāciju. Nepārsteidz, ka sabiedrība skolu slēgšanu, it īpaši Latvijas laukos, vērtē negatīvi. Labi pārzinot objektīvos pētījumos pierādītās lielo skolu un klašu priekšrocības, es tomēr arī uzskatu, ka pieļāvām lielu kļūdu. Mazo skolu slēgšanas fakts ir pierādījums iepriekš minētajai tēzei, ka radikālas reformas (un šī tāda ir!) nedrīkst veikt krīzes situācijā. Tas bija vieglākais ceļš, kā ekonomēt izglītībai atvēlētos līdzekļus, bet tā sekas var būt pārāk smagas. Respondentu vairuma izvēlētās atbildes jau ir realitāte. Pasliktinās lauku vide, bērni pārtrauc apmeklēt skolu, zūd ierastā dzīves stabilitāte. Mums bija un ir iespējams rast citus risinājumus.

5. jautājums – kādas sekas radīs skolotāju algu samazināšana – zināmā mērā demonstrē sabiedrības viedokli par darba kvalitātes tiešu atkarību no algas. Es, iespējams, ideālistiski uzskatu, ka labs pedagogs paliks labs pedagogs neatkarīgi no darba samaksas – viņa pašcieņa vienkārši neļaus pret darbu izturēties bezatbildīgi. Tomēr neadekvāts pedagogu atalgojums ir kauns valstij un sabiedrībai – kas var būt svarīgāks par cilvēku, kam uzticam savu bērnu nākotni! Tāpēc pirmajam darbam pēc kaut nelielas finansiālās situācijas uzlabošanās ir jābūt skolotāju un augstskolu mācībspēku algu paaugstināšanai.

6. jautājuma atbildēs norādīts, ka skolu slēgšana ir pasliktinājusi dzīvi 6% respondentu. Tas ir daudz, un tas ir signāls nopietnām pārdomām.

7. jautājumā tiek noskaidrota attieksme pret mācību uzsākšanu 6 gadu vecumā. To atbalsta tikai 19% respondentu. Es piederētu pie tiem nieka 6%, kas šādu ideju vērtē pat ļoti pozitīvi. Kāpēc? Mana specialitāte – sociolingvistika - saistīta ar kognitīvo psiholoģiju, un speciālisti ir pierādījuši, ka bērna smadzeņu iespējas ir daudz lielākas, nekā mēs vērtējam, un ar katru gadu tās samazinās. Ja mēs neizmantojam pašu produktīvāko posmu informācijas apguvei, mēs mazinām savu bērnu intelektuālo potenciālu. Tas īpaši attiecas uz valodas – gan dzimtās, gan svešvalodu apguvi. Protams, nedrīkst sešgadīgiem bērniem piedāvāt pašreizējiem septiņgadniekiem domātās programmas – mācību saturs un metodes jāpielāgo attiecīgajam vecumposmam. Neviens neiebilst pret 5-6 gadīgo mācībām bērnudārzā, jo tās notiek bērna vecumam atbilstošā formā. Praktiski mainītos tikai nodarbības nosaukums – ne 6-gadīgo apmācība, bet 1. klase.
Tomēr, pastāvot tik lielai sabiedrības pretestībai, ideja vēl ir skaidrojama. Nedrīkstam ignorēt arī blakusfaktorus – piemēram, kaut vai attālumu līdz skolai pēc “skolu tīkla optimizācijas”, bērnu ēdināšanas un izguldināšanas iespējas utt. Tomēr šis varbūt ir viens no retajiem gadījumiem, kad vairākuma viedoklis ne vienmēr ir pareizākais…

8. jautājums skar uzskatus par Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta nepieciešamību.
Varētu atgādināt, ka diskusijas par to, kā panākt labākas skolēnu zināšanas Latvijas vēsturē, virmo jau turpat desmit gadu, ja ne vēl ilgāk. Sabiedrība ir pamatoti satraukusies par jaunās paaudzes zemo patriotismu, kura cēloņi meklējami, iespējams, arī sliktajās savas dzimtenes vēstures zināšanās. Un galu galā faktoloģiskās zināšanas par savu valsti arī ir vērtība, kas nebūt netraucē skatīt Latvijas norises pasaules kontekstā,

Mans viedoklis ir skaidrs. Savu ministra pilnvaru laikā jau 2005. gada novembrī izdevu rīkojumu Latvijas vēsturi Latvijas skolās turpmāk mācīt kā atsevišķu priekšmetu. Tam jāpaliek saistītam ar pasaules vēstures kursu, tomēr savas valsts vēstures apgūšanai pievēršama īpaša vērība. Cik zināms, mans 2005. gada rīkojums nav atcelts, tā ka lēmums ir pieņemts un diskusijas vienreiz būtu jābeidz.

Beidzamie jautājumi skar Latvijas iedzīvotāju iespējas darba tirgū. Tas ir īpašs temats. Pieminēšu tikai divus apšaubāmus viedokļus, kas bieži parādās publiskajā telpā, bet būtu atspēkojami. Pirmais viedoklis ir tāds, ka izglītības sistēmas galvenais uzdevums ir gatavot speciālistus darba tirgum. Tas ir svarīgi, bet tas nav vienīgais uzdevums. Izglītības sistēma palīdz veidot vispusīgi attīstītu intelektuālu personību, kas viegli spēs apgūt arī jebkuram darbam vajadzīgās iemaņas, tādējādi sev un sabiedrībai nodrošinot kvalitatīvu un laimīgu dzīvi. Un otrais – ka mūsu profesionālās un augstākās izglītības programmas nenodrošina darba devējam vajadzīgās zināšanas un prasmes. Pat pasaules labākās augstskolas visspējīgākais absolvents nebūs simtprocentīgi gatavs darbam pilnīgi visās darbavietās. Izglītības iestādei ir jāsniedz nepieciešamais teorētiskais pamats un universālās praktiskās iemaņas izvēlētajā specialitātē, bet arī darba devējam ir jābūt gatavam sniegt specifisku papildizglītību tieši konkrētu darba uzdevumu veikšanai. Un neaizmirsīsim, ka profesionālās un augstākās izglītības iestādes nevis voluntāri izlemj atvērt noteiktas programamas, bet pilda sabiedrības pasūtījumu noteikta profila speciālistu sagatavošanā resp. reaģē uz valsts stratēģiskās attīstības pamatvirzieniem.