13.04.2016
Bremze jebkurām reformām augstākās izglītības likumdošanā

Autors: Didzis Šēnbergs,
VIENOTĪBAS Izglītības, zinātnes un etnopolitikas darba grupas vadītājas vietnieks

Šogad notiks Latvijas pievienošanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai. Kā būtisku ieguvumu redzam savas izglītības sistēmas uzlabošanu. Viena no sāpīgākajām lietām te ir augstākā izglītība, kas ilgstoši paliek iepakaļ attīstīto valstu rādītājiem, kas ir attīstīto valstu kontekstā klaji nepietiekami finansēta un kas vismaz kopš 2011. gada nav piedzīvojusi būtiskas reformas. Protams, ka mūsu akadēmiskā lauka sasniegumi ir relatīvi labi, rēķinot pret niecīgo finansējumu attiecībā pret iekšzemes kopproduktu. Vienlaikus ne tikai finanses risina augstākās izglītības izaugsmes jautājumus. Cīnoties par lielāku publisko līdzekļu piešķīrumu augstskolām, kas ir visnotaļ pareiza cīņa, cerot, ka tieši šī nozare kardināli palīdzēs risināt darbavietu, sociālā taisnīguma, neveiksmīgas publiskās pārvaldes un ekonomiskās izaugsmes jautājumus, mazliet novārtā Latvijā ir palikusi normatīva jomas sakārtošana. Šī sakārtošana ir veicama ar labo gribu un neprasa ne no tautas priekšstāviem Saeimā, ne ministrijas ierēdņiem citus ieguldījumus kā vien intelekta un cilvēka personīgā laika investīcijas.

Uz brīdi atliekot stratēģiju par Augstākās izglītības un zinātnes vienoto likumu, piezemēti un praktiski jāsecina, ka, neraugoties uz Eiropas Komisijas un citu starptautisko institūciju norādēm, ilgstošām lietpratēju un nozares pētnieku analīzēm, tieši likumdošanas jomā būtiskas reformas augstākajā izglītībā izpaliek apmēram pēdējos piecos gados.

Protams, pieejas var būt visdažādākās, ar dažādu evolūcijas un piesardzības līmeni. Arī atšķirīga pieeja ir godājama, nevienu nevar vainot tikai tādēļ, ka viņa skatījums šķiet ne tik laikmetīgs, ne tik progresīvs vai straujš. Laikā, kad sociālie partneri, augstskolas, koledžas un rektori pauž veselīgu konservatīvismu, diemžēl Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vadības darbību savā viedoklī varu vērtēt vienīgi kā reakcionāru ar būtiskām leģistiskās stagnācijas pazīmēm.

Viena lieta ir konservatīvisms revolucionāru pārkārtojumu vietā, bet pavisam cita lieta ir konsekventa un totāla pretošanās jebkādām reformām, jebkuram uzlabojumam augstākās izglītības likumdošanas veidā. Šādas totalitārās sabiedrības domāšanas inertuma sekas tieši ministrijas līmenī izpaužas pēdējo gadu notikumos ap iespējamiem grozījumiem Augstskolu likumā.

Aplūkošu vienu pierādījumu šīm hipotēzēm. 2015. gada septembrī iekšlietu ministrs virzīja mazu Grozījumu Augstskolu likumā. Ievērojot, ka izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile nekad nebija virzījusi grozījumus šajā likumā, tajā tika iesniegti virkne ierosinājumu, no kuriem kā būtiskākos varētu vērtēt Latvijas Zinātņu akadēmijas 2015. gada 3. novembra vēstuli, kur tā kopā ar Latvijas Augstskolu profesoru padomi ierosina izmaiņas profesoru amatu procedūrā, kā arī deputāta Inta Dāldera priekšlikumus. Atzinumus pēc komisijas priekšsēdētāja aicinājuma sniedza virkne institūciju. Piemēri, kas nav izsmeļoši. Latvijas Jauno zinātnieku asociācija noraida minētos akadēmijas ierosinājumus. Latvijas Rektoru padome, kas atbalsta Dāldera priekšlikumus par pēcdoktorantūras jēdziena ieviešanu, nekustamā īpašuma atsavināšanas kārtību, atteikšanos no ministra paraksta uz akreditācijas lapām un licencēm, atbalsta daļēji valsts koledžu nodošanu augstskolu padotībā, Studiju un zinātnes administrācijas darbības nostiprināšanu likumā, taču neatbalsta šī deputāta rosināto par prasību 10% no studiju programmas kredītpunktiem īstenot kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, akadēmiskā personāla ar doktora grādu īpatsvara palielināšanu. Latvijas koledžu asociācija nostājas pret koledžu filiāļu konsolidāciju, bet atbalsta Dāldera priekšlikumu par izmaiņām pārskatos par augstskolas un koledžas darbību. Latvijas Universitāšu asociācija atbalsta akadēmijas priekšlikumu, kā arī Dāldera priekšlikumus par pēcdoktorantūras ieviešanu, nekustamajiem īpašumiem un augstākās izglītības sistēmas strukturālo reformu, koledžas nodot universitāšu padotībā.

Starp visiem publiskajiem atzinumu sniedzējiem skumji izceļas tieši izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles 2015. gada 8. decembra vēstule Nr. 01-02/5059. Ministrija faktiski ir pret jebkādu progresu – no astoņdesmit trim atbalsta divus priekšlikumus un daļēji atbalsta vienu. Šeit vietā paskaidrojumi, ko tad ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vadība, jo ne jau Seiles kundze viena gatavojusi atzinumu, nebaidās atbalstīt un kam pretojas.

1. Ministrija nebaidās no Dāldera rosinātā no likuma izslēgt terminu “valsts zinātniskais centrs”, kas faktiski ir termins bez satura vienpadsmit gadus kopš 2005. gada 19. maija, kad spēku zaudēja likums Par zinātnisko darbību, stājoties spēkā Zinātniskās darbības likumam. Mēs vienkārši visi bijām nogulējuši, ka Augstskolu likums šeit ir tehniski pareizi jāsakārto.
2. Ministrija saņem drosmi atbalstīt tehnisku deputāta ierosinājumu, kas vienkārši lietotāju ērtības pēc iekļaujams Augstskolu likumā, proti, ka valsts dibinātas augstskolas iestādes veido, reorganizē un likvidē atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam, kas juridiski tāpat ir spēkā kopš 2002. gada 6. jūnija.

3. Iestājoties pret to, ka augstskolu akadēmiskais personāls līdztekus pētniecībai un izglītošanai sniegtu pakalpojumus sabiedrībai, ministrija tomēr visžēlīgi piekrīt, ka varētu izslēgt no likuma 27. panta otrās daļas vārdu “abiem”, jo tas ir lieks no valodas viedokļa.

Apjoms, ko noraida ministrijas pārstāvji ir krietni lielāks, tādēļ minēšu spilgtākās lietas, uzsverot, ka Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departaments noraida ne tikai konceptuālas reformas augstākajā izglītībā, bet pretojas arī juridiskajai sakārtošanai un tīri tehniskai likuma uzlabošanai.

Pirmkārt, sākot ar komisko, ministrija nevar pat tieši un konsekventi atbalstīt to, ka no likuma ir izslēdzama 67. panta otrā daļa, kura ietver anahronismu – Korupcijas novēršanas likumu, kas nav spēkā vismaz četrpadsmit gadus. Tā vietā, lai noskaidrotu, kurš ierēdnis ir tieši atbildīgs par to, ka sešu Saeimu pilnvaru laikā nav novērstas juridiskās tehnikas nepilnības normā, tā vietā, lai atbalstītu deputāta rosināto, ka Augstākās izglītības padomes locekļi ir valsts amatpersonas, kas ir tiesiski viennozīmīgi, ministrija atzīst, ka norma gan ir aktualizējama, bet rosina (citēju) “jautājuma risināšanā iesaistīt Korupcijas novēršana un apkarošanas biroja speciālistus”. Necilais incidents raksturo, ka nav darīšana ar vienkāršu pretošanos jebkādām reformām vien un ka ir kādi psiholoģiski, personiski iemesli uzturēt tādu stagnāciju, lai mēnešiem un gadiem ministrija risinātu neesošas problēmas. Vai duļķainā ūdenī vieglāka zvejošana?

Otrkārt, lai arī pēdējos desmit gadus esam aktīvi diskutējuši par nepieciešamību celt universitāšu akadēmiskā personāla kvalifikāciju, ministrija bez argumentiem noraida Dāldera priekšlikumu papildināt 3. panta trešo daļu, paredzot, ka universitātēs jābūt 75% doktoru līdzšinējo 65% vietā. Aizmirsti ir apsvērumi par tendences neiesaistīt jaunos doktorus universitātēs novēršanu, par nepieciešamību veicināt zinātnes izcilību un akadēmisko ataudzi. Paradoksāli, jo universitātes savās stratēģijās liek šo mērķi – palielināt doktoru īpatsvaru, piemēram, Latvijas Universitātei jau stratēģijā uz 2015. gadu bija 70% īpatsvars – taču tas, kas pretojas, ir ministrijas iesīkstējusī nomenklatūra.

Treškārt, vismaz septiņpadsmit gadus kopš Boloņas procesa aktualizēšanās un divpadsmit gadus kopš iestāšanās Eiropas Savienībā mūsu nerimta satraukuma priekšmets ir augstskolu starptautiskā konkurētspēja un akadēmiskā personāla mobilitāte, ministrija “konceptuāli atbalstot”, tomēr neatbalsta Dāldera priekšlikumu ka no 2017./2018. akadēmiskā gada augstskolās desmit procentiem, rēķinot no akadēmiskā personāla, jābūt tādiem viesprofesoriem un vieslektoriem, kas iepriekšējo piecu gadu laikā bija nodarbināti kādas Eiropas Savienības valsts, izņemot Latviju, augstskolās. Likumdevēja un ministrijas uzdevums ir likt šādus vienkāršus, neambiciozus uzdevumus ciešākai sadarbībai ar pārējo Eiropas Savienību, tās intelektuālās izcilības centriem, turklāt piedāvājums ir pacelt latiņu tikai par pieciem procentpunktiem, kas ir pilnībā īstenojams. Piemēram, šogad 26. martā saskaņā ar Akadēmiskā personāla reģistra datiem Rīgas Juridiskajā augstskolā ir 15 akadēmiskā personāla locekļi, tātad, stājoties spēkā šai normai, rastos nepieciešamība papildināt tikai ar vēl vienu šādu ārvalstu viesprofesoru, Vidzemes augstskolā – 69, tātad papildus četri vieslektori, Liepājas universitātē – 125, tātad papildus seši vai septiņi vieslektori. Vai tas būtu kas tāds, ko Latvijas studentu izaugsmei valsts galīgi nedrīkst atļauties?

Ceturtkārt, lai arī gadu desmitiem tiek asi kritizēta akadēmiskā sadrumstalotība, kritiskās masas trūkums, nepieciešamība pēc mazāka institūciju skaita ar plašākām iespējām studējošajiem, vajadzība pēc subsidiāriem risinājumiem, ministrija nepauž skaidru atbalstu priekšlikumam tikai nodot astoņas ministrijas koledžas universitāšu padotībā. Uzsvēršu – nevis likvidēt koledžas, nevis pievienot koledžas, bet vienkārši mainīt to padotības veidu, lai dotu tām plašāku iespēju kā atvasinātu publisko personu pastarpinātās pārvaldes iestādēm! 2014. gadā mums izdevās īstenot labu piemēru nododot Rīgas Uzņēmējdarbības koledžu Banku augstskolai, taču kopš tā brīža Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta darbība strukturālo reformu jautājumā ir vairāk ne kā stagnācijas pilna.

Piektkārt, lai arī mēs vārdos esam bijuši par decentralizāciju, par birokrātisko procedūru samazināšanu, ministrija aktīvi pretojas juridiski skaidrajam priekšlikumam, kas ļautu ievēlētu satversmes sapulču izdotām augstskolu satversmēm būt spēkā uzreiz, atbilstoši to izdevēju gribai, bez posttotalitārismam raksturīgās “apstiprināšanas” augstākajās politiskajās institūcijās kā Saeimā un Ministru kabinetā. Pašvaldību gadījumā to domes izdod pašvaldību nolikumus kā saistošos nolikumus, neapstiprinot Saeimā, tas tiek uzskatīts par normālu subsidiārismu leģistikas praksē. Tātad Baltinavas novada, kur iedzīvotāju ir mazāk ne kā Latvijas Universitātē personāla, pašvaldības nolikums var gūt juridisku spēku bez “apstiprināšanas” valdībā, parlamentā, Eiropas Parlamentā un ANO, taču augstskolas satversmes ne? Ievērojot, ka Saeimas Juridiskā biroja pārstāve Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā ir konsekventi, gadiem paudusi ekspertes nostāju, ka satversmju apstiprināšana Saeimā nav nepieciešama, ministrijas nostāju var vērtēt vienīgi kā vilcināšanos un reformu kavēšanu.

Sestkārt, lai arī teju katrā valdības deklarācijā ir bijušas apņemšanās, ka ir nepieciešama akadēmiskā personāla koncentrācija doktorantūras studiju līmenī, ka ir jātiecas uz konsolidāciju un programmu dublēšanās mazināšanu, ministrija neatbalsta deputāta Dāldera priekšlikumu, ka doktora studiju programmas īstenošanā piedalās vismaz desmit doktori, no kuriem pieci ir Latvijas Zinātnes padomes apstiprināti eksperti attiecīgajā nozarē, jo “skaita palielināšana ietekmēs doktora studiju programmu veidošanu”. Skaidra atbilde – tātad kādam departamentā šķiet, ka doktora studiju programmu ir par maz, ka vajadzētu vēl kaut saveidot, ka nav jātiecas uz lielām, uz starpdisciplinārām, bet uz mazām un saskaldītām programmām. Līdzīga skandaloza ir ministrijas paustā nostāja pret pēcdoktorantūru, kur gan ir jāpauž aizdomas, ka, vilcinot pēcoktorantūras jēdziena iekļaušanu Augstskolu likumā, slēptā veidā tiek lobēta pēcdoktorantūras atbalstam paredzēto Eiropas Savienības sešdesmit miljonu nodošana komersantiem, nevis augstskolām, kas gan pēc ilgstošās augstākās izglītības finansiālās badināšanas būtu kauns mums un negods valstij.

Septītkārt, visbeidzot skarbu diagnozi savai ietiepībai pret augstākās izglītības reformām pati ministre un departamenta vadība uzstāda attieksmē pret priekšlikumu, ka (citēšu), “lai veicinātu Latvijas studējošo starptautisko mobilitāti ne mazāk kā desmit procentus jebkuras studiju programmas kredītpunktu apjoma īsteno svešvalodās, kuras ir Eiropas Savienības oficiālās valodas, ievērojot, ka šajā daļā nevar ietilpst gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura, maģistra vai promocijas darba izstrāde”. Vispirms paskaidrošu priekšlikumu un esošo situāciju, jo gadījies ir tā, ka precīzi pārzinu esošā regulējuma vēsturisko un sistēmisko interpretāciju. Šajās dienās aprit desmit gadu kopš 2006. gada 2. marta, kad stājās spēkā manis veidotie un parlamentā virzītie grozījumi Augstskolu likumā, kas atļauj tām docēt studiju kursus angļu, franču, vācu un citās Eiropas Savienības valodās jebkurā programmā, ja tas nepārsniedz piekto daļu no kursu apjoma.

Iepriekš tas bija augstskolā liegts, visām studijām bija jānorit tikai un vienīgi latviski. Savukārt, šie manas vadītajā darba grupā izstrādātie grozījumi nu desmit gadus paredz, ka Eiropas Savienības oficiālajās valodās pilnībā var īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā. Tātad izglītības eksportam valodu regulējums netraucē, savukārt, augstskolām jau pašlaik ir atļauts divdesmit procentus no programmas realizēt, piemēram, angliski. Dāldera piedāvātie grozījumi paredzētu, ka no 2016./2017. gada puse no šīs atļautās daļas jeb desmit procenti būtu obligāti. Kas tas ir praksē? Dzīvē tas būtu viens četru kredītpunktu kurss angļu valodā gadā pilna laika studijās, nepilna laika – vēl mazāk. Bakalauram būtu jānoklausās apmēram trīs šādi kursi, lai iegūtu diplomu, maģistram – divi. Manuprāt, Eiropas Savienības valsts maģistra grāda ieguvei astoņas studiju nedēļas angliski ir piezemēta prasība. Piespiežoties var cienīt arī vecmodīgo ieskatu, ka vispārējā vidējā izglītībā angļu valodas apguve ir lieka un ka tāpēc arī augstskolā tajā neko lasīt un klausīties bakalaura grāda ieguvei nevajag. Taču cienīt nav iespējams ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta nostāju, kura ietver tukšu vārsmošanu ar mērķi neko nedarīt, iztaisoties par progresīviem un laikmetīgiem vien saukļu līmenī (citēšu) – “ministrija konceptuāli atbalsta plašāku Eiropas Savienības valodu lietojumu augstākajā izglītībā, tādējādi veicinot ārvalstu studentu piesaisti un augstākās izglītības starptautisko konkurētspēju, bet ministrija norāda, ka priekšlikums ir jāvērtē esošo normu kontekstā [..] vienlaikus jāņem vērā, ka šobrīd Augstskolu likuma 56. pantā noteiktais tiesiskais regulējums atbilst Latvijas Republikas Satversmes 4. pantam, kas paredz, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda [..] Ņemot vērā minēto, ministrija neatbalsta šo priekšlikumu.” Esošajā normatīvajā regulējumā nekas neliedz atsevišķai valsts augstskolai konkrētā studiju programmā prasīt noklausīties obligāti kursus angļu vai vācu valodā pie ārvalstu vieslektoriem. Apzinoties, ka tieši es rakstīju valsts valodu aizstāvošās 56. panta trešās daļas normas, kuru redakciju nu ministrija deklarē kā vienīgo Satversmei atbilstošo, atceroties, kā vēl nesenā pagātnē šis pats departaments virzīja tādu grozījumu, kas caur sētas durvīm ļautu atkal ienākt krievu valodai valsts augstskolās, varu vienīgi droši apliecināt, ka Satversmes 4. pantam un latviešu valodas aizstāvībai atbilstu arī angļu valodas kā starptautiskas zinātnes valodas izmantošana studijās desmit procentu apjomā no kopējā studiju laika, un izdarīt secinājumu, ka “mobilitāte”, “starptautiskā konkurētspēja” un “reformas” konkrētiem vadošiem ierēdņiem, kas ir aizsēdējušies ministrijā, ir tikai skanīgs dūmu aizsegs, lai turpinātu bremzēt labas pārmaiņas, kas celtu Latvijas augstākās izglītības līmeni un paplašinātu iespējas mūsu jaunajai paaudzei intelekta ekonomikas laikmetā.

Šeit nav iespējams iztirzāt ministrijas attieksmi pret visiem astoņdesmit trīs priekšlikumiem Grozījumiem Augstskolu likumā, taču varu viennozīmīgi paust viedokli, ka arī sīka, detalizēta analīze liecinātu, ka ar šādu birokrātisku, “sastāvējušos pīļu dīķa” asociācijas raisošu un reformas bremzējošu atzinumu Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Agrita Kiopa ir apkaunojusi ministri Mārīti Seili, kura acīmredzot uzticējās “profesionālei”, pati darbojoties vairāk vispārējās izglītības laukā. Taču notikušajam ir arī praktiskas sekas – 12. Saeimas likumprojekta “Grozījumi Augstskolu likumā” Nr. 399/Lp12 virzība kopš rudens ir iestrēgusi, Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ir izveidojusi jaunu likumprojektu Nr. 529/Lp12, kas tālāk virza tikai sākotnējo iekšlietu ministra nelielo priekšlikumu. Mēs atkal zaudējam gadu, kura laikā, nešaubīsimies, mēs atkal zaudēsim intelektuāli spēcīgus jaunās paaudzēs pārstāvjus, kuri izvēlēsies nestudēt Latvijas augstskolās un koledžās. Kā pilsoņus mūs diez vai vairs interesē dienesta izmeklēšanas un disciplinārlietas, kas gadiem skaidrotu, kurš un kāpēc. Mūs interesē pārmaiņas, reformas un svaiga gaisa vēsma sastāvējušās stagnācijas dvingas vietā, lai mūsu bērni, kas pašlaik mācās skolās, iegūtu tādas latviešu augstskolas, ar kurām lepoties un kuras nodrošinātu tiem vērtīgu, iespēju pilnu un laimīgu dzīvi.

Pēc tam, kad gadiem Izglītības un zinātnes ministrijas augstākās nomenklatūras ierēdniecība, kura ir atbildīga par augstskolām, nav virzījusi konceptuālas, būtiskas reformas Augstskolu likumā, pašreizējai Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vadībai ir beidzot jāiet pēc pašas vēlēšanās, lai atbrīvotu vietu tiem un tām, kas grib un prot.

 

Komentāri:
 
31
AUG
10:00 Partijas VIENOTĪBA kongress (Spīķeru koncertzāle, Ģenerāļa Radziņa krastmala 3, Rīga)