19.12.2012
Kad slēgsim mājaslapu vissirslikti.lv?

Pagājušās nedēļas beigās parādījās ziņa, ka Latvija Starptautiskajam Valūtas Fondam (SVF) atdos otru aizņēmuma daļu. Taču vienlaikus arī parādījās virkne negatīvu komentāru par šo ziņu, argumentējot, ka Latvija izvēlējusies nepareizu ceļu. Uz šiem negatīvajiem komentāriem man ir daži pragmatiski un arī daži emocionāli argumenti.
 

Sākumā par pragmatiskajiem.

Iestājoties krīzei, pieaugot valsts budžeta deficītam, strauji krītot Latvijas ekonomiskās attīstības tempam un valsts kredītreitingam samazinoties līdz spekulatīvajam līmenim, valstiskās aizņemšanās iespējas finanšu tirgos bija stipri ierobežotas. Lai nodrošinātu valsts finanšu stabilitāti, jo aizņemšanās finanšu tirgos valstij izmaksātu nesalīdzināmi dārgāk, Latvijai palīdzēja starptautiskās institūcijas – SVF, Eiropas Komisija (EK) un Pasaules Banka (PB). Katram šim aizdevumam bija sava procentu likme, un, kā norādīts vairākos komentāros, SVF aizdevuma procentu likme bija salīdzinoši zema (zem 2 procentiem). Tad kādēļ aizdevums ar šķietami zemu procentu likmi bija jāatdod, turklāt pirms laika?

Šeit neliela atkāpe, kā notiek starptautisko aizņēmumu jeb valsts ārējā parāda atdošana. Valstis parasti reti šādus aizņēmumus atdod. Visbiežāk tas notiek, pārfinansējot valsts ārējo parādu jeb, citiem vārdiem sakot, ar vienu aizņēmumu dzēšot citu aizņēmumu. Jāpiekrīt, ka valsts, pārfinansējot ārējo parādu, var gan iegūt, gan arī zaudēt. Tas atkarīgs no dažādiem faktoriem.

Taču, atgriežoties pie Latvijas situācijas – kādēļ atmaksājām SVF atlikušo aizdevuma daļu. Nodrošinot aizņemšanos finanšu tirgos, aizņēmumi pašreiz tiek veikti ar atmaksas termiņu no 6 mēnešiem līdz 10 gadiem. Jo īsāks ir aizņēmuma atmaksas termiņš, jo zemāka ir šī aizņēmuma procentu likme (piemēram, iekšējā aizņēmuma 6 mēnešu parādzīmju likme ir 0,3%, bet 10 gadu obligācijām ir 3,2%). Tomēr, lai neuzņemtos ļoti lielu pārfinansēšanas risku, nevar aizņemties tikai īstermiņā. Līdz ar to jāatšķir absolūtā likme ilgtermiņā no īstermiņa parāda un jāsalīdzina salīdzināmas lietas.

Procentu likme, kas jāmaksā par SVF aizdevumu, šobrīd ir nedaudz zem 2% un aizdevuma atlikušais dzēšanas termiņš ir vidēji 1,5 gadi. Ņemot vērā, ka finanšu tirgos pašreiz resursus ar līdzīgu (īsu) atmaksas termiņu var aizņemties ar zemāku procentu likmi (zem 1%), SVF aizdevums no finansiālā izdevīguma viedokļa ir uzskatāms par dārgu īstermiņa aizņēmumu.

Lai nepārmaksātu par SVF īstermiņa resursiem, SVF aizdevuma atlikusī daļa pilnā apmērā līdz gada beigām tiks atmaksāta (pārfinansēta) ar ilgtermiņa (7 gadu) eiroobligāciju resursiem, kuriem ir ļoti zema kupona likme – 2,75% (ienesīguma likme 2,889%). Svarīgi atzīmēt, ka īstermiņa SVF aizdevuma pārfinansēšana ar ilgtermiņa aizņēmuma resursiem samazina valsts parāda īstermiņa pārfinansēšanas risku, jo tiek samazināti valsts parāda dzēšamie apjomi tuvākajos gados, valsts parāda dzēšanas grafiks kļūst izlīdzinātāks pa gadiem un līdz ar to arī mazāk riskants.

Decembrī emitēto eiroobligāciju kupona likme ir būtiski zemāka par šā gada februārī emitēto eiroobligāciju kupona likmi (5,25%), kas liecina ne tikai par investoru uzticēšanos valsts maksātspējai, bet arī par to, ka obligāciju emisija veikta ļoti labvēlīgā brīdī. Ja tikko emitētiem vērtspapīriem tiktu noteikta tādā pati kupona likme kā februārī (5,25%), procentu izdevumi par šiem vērtspapīriem septiņos gados kopā būtu par apmēram 218 miljoniem ASV dolāru lielāki – šis ir ietaupījums, kurš tika nodrošināts, izvēloties vērtspapīru emisijai piemērotāko brīdi.

Vairākkārt ir izskanējis arguments, ka parāda atdošana negatīvi ietekmēs to līdzekļu apjomu, kurus valsts varētu novirzīt citu izdevumu vai funkciju veikšanai. Šāds apgalvojums ir nepatiess. Tieši otrādi – aizņemoties visizdevīgākajā brīdī un atmaksājot dārgo īstermiņa aizdevumu SVF, esam optimizējuši procentu maksājumus nākamajos gados, radot iespēju valsts budžeta līdzekļus novirzīt nevis valsts parāda apkalpošanai, bet nozarēm, kur tas visvairāk nepieciešams.

Tādēļ nav taisnība kritizētājiem, kuri uzskata, ka, atdodot parādu SVF, valdība rīkojusies nepareizi. Tieši otrādi – šādi optimizējot procentu maksājumus par valsts parāda apkalpošanu, būs iespējams vairāk līdzekļu novirzīt tautsaimniecības attīstībai. Turklāt jāuzsver, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kurai ir izdevies atmaksāt SVF aizdevumu tik īsā laika posmā.
 

Un tagad par emocionālajiem argumentiem.

Šķiet, kādreiz ir tas brīdis, kad jānovelk robeža starp aizgājušo un jāiet tālāk. Katram nācies šādu brīdi piedzīvot. Taču kādreiz pienāk arī brīdis, kad jāpārstāj kritizēt un jāsāk pašiem novērtēt sasniegto un lepoties ar to. No nesenas pieredzes varu minēt vairākus spilgtus piemērus. Viens: saules baterijas uz Nacionālās bibliotēkas jumta – netika uzliktas. Atsauksmes un komentāri – viss ir slikti. Ja saules baterijas būtu uzliktas, esmu pārliecināta, ka rezultāts būtu tieši tāds pats – viss ir slikti. Otrs: starptautiskā aizdevuma atdošana. Atsauksmes un komentāri – viss ir slikti. Un arī tagad esmu pārliecināta – ja parādītos ziņa, ka Latvijai bija iespēja atdot starptautisko aizdevumu, taču šī iespēja netika izmantota, rezultāts būtu tāds pats – viss ir slikti.

Kritika pati par sevi nav nekas slikts un, iespējams, kritika ir tā, kas daudzus procesus virza uz priekšu. Taču kritikai jābūt konstruktīvai. Kad pienāks latviešiem tie laiki, kad sāksim konstruktīvi izvērtēt, kas labi padarīts un ko varbūt varēja labāk? Kad pienāks latviešiem tie laiki, kad slēgsim mājaslapu vissirslikti.lv?

Komentāri: