12.09.2012
Stiprs ir nevis tas, kurš nepaklūp, bet gan tas, kurš pakritis spēj piecelties


Autore: Karina Korna

Pusaudža gados man bija maza piezīmju grāmatiņa, kurā pierakstīju gudru cilvēku domugraudus. Jums droši vien arī tāda bija. Viens no ierakstiem bija: „stiprs ir nevis tas, kurš nepaklūp, bet gan tas, kurš pakritis spēj piecelties”.

Pagājušajā nedēļā šādu pat ierakstu novēlējuma formā lasīju Aigara Apiņa veiksmes grāmatā. Tā paša, mūsu paraolimpieša Aigara Apiņa veiksmes grāmatā.

Eiropā Paraolimpiskajām spēlēm bija milzu rezonanse. Arī Krievijā. Un Ķīnā. Un Amerikas Savienotajās Valstīs. Britiem Paraolimpiskās spēles izvērsās īstā triumfā. Tribīnes pārpildītas. Skatītāji dzīvo līdzi visiem sportistiem neatkarīgi no valsts piederības.

Cik no mums vispār bija pamanījuši, ka Londonā notiek Paraolimpiskās spēles? Medijos vien dažas rindas. Un pie šīm ziņām komentāra – neviena.

Bankas „Citadele” reklāma teic, ka pret nelaimi nav vakcīnu. Ja zinātu, kur nokritīsim, paliktu spilventiņu. Kaut kas notiek tieši tad, kad vismazāk to gaida. Lai liktenis nepārsteigtu tevi nesagatavotu, katru dienu vai pārdienu piespied sevi izdarīt to, kas tev nepatīk. Viss būtu labs, ja katru darbu varētu darīt divreiz. Tas arī no manas piezīmju grāmatiņas.

Piedalīties Olimpiskajās spēlēs ir gods. Tā jau pati par sevi ir zināma balva par paveikto, par pierādīto talantu, par ieguldīto darbu. Mēs dzīvojam līdzi savu olimpiešu startiem, turam īkšķus un ar draugiem un kolēģiem pārspriežam sasniegumus un neveiksmes. Līdz katram startam Olimpiskajās spēlēs ir garš ceļš. Nemitīgi treniņi, traumas, atkal treniņi, sacensību drudzis, lai reizi četros gados pārstāvētu sarkanbaltsarkano karogu. Atgriežoties mājās, svinīga sagaidīšana. Mēs visi lepojamies ar saviem olimpiešiem. Un katram, kas dzīvojis līdzi olimpiešu startiem, pašam ir sajūta, ka biji piedalījies medaļas izcīņā.

Tieši tāds pats gods ir piedalīties Paraolimpiskajās spēlēs, būt vienam no 4200 sportistiem. Piedalīties un izcīnīt uzvaru. Arī līdz katram startam Paraolimpiskajās spēlēs ir garš ceļš. Varbūt pat divreiz un trīsreiz garāks nekā līdz Olimpiskajām spēlēm. Tie ir smagi treniņi, arī traumas, atkal treniņi, sacensību drudzis. Un paraolimpieši tieši tāpat reizi četros gados pārstāv mūsu Latviju.

Mēs ļoti, ļoti lepojamies arī ar jūsu startiem un jūsu izcīnītajām uzvarām. Tieši tas jau ir varonis, kas dara visu, kas viņa spēkos. Pārējie to nedara. Un mazākais, ko Finanšu ministrija šobrīd var darīt savu paraolimpiešu labā, ir atbalstīt vienlīdz lielas naudas balvas piešķiršanu viņiem tāpat kā Olimpisko spēļu uzvarētājiem.

Mēs ar jums lepojamies!  

Komentāri: