Skip to main content

Latviešu valoda mūs vienos, nevis šķels

Esmu dzimis Latvijā un dzīvoju šeit visu mūžu ar īsiem pārtraukumiem studiju laikā. Pat studenta gados latviski varēju tikai šo to saprast, bet tikpat kā nespēju izveidot sakarīgu teikumu. Vēlme apgūt latviešu valodu man veidojās pakāpeniski, tā kļuva par apzinātu mērķi 1990. gadā, kad es studēju Maskavā, izstrādājot disertāciju.

Ievērojot, ka mans mērķis bija atgriezties Latvijā un kļūt par Latvijas Policijas akadēmijas pasniedzēju, Maskavā lasīju Latvijas Jaunatni, lai pilnveidotu valodas zināšanas.

Esmu no sirds pateicīgs Latvijas Policijas akadēmijas pirmajam rektoram Zenonam Indrikovam, kurš noticēja, ka es ātri pilnveidošu latviešu valodas zināšanas, lai veiksmīgi pasniegtu krimināltiesības. Uzreiz varu pateikt, ka es attaisnoju viņa cerības, pasniedzot akadēmijā apmēram 14 gadu un izaugot no asistenta līdz asociētajam profesoram, saņemot arī studentu atzinību. Atzīšos, ka 1991.–1993. gada Policijas akadēmijas studenti arī tagad ar humoru atceras manas pasniegšanas pašu sākumu un valodas kļūdas.

Valodas apgūšana man sagādāja prieku, jo es jutos arvien ciešāk saistīts ar zemi, kurā piedzimu un dzīvoju. Tajā pašā laikā es biju saskāries ar to pārspīlēto latviešu pieklājību, runājot ar mani krieviski pat tad, kad es sarunu sāku latviski. Es biju uzstājīgs, sakot, ka apgūstu valodu un runāšu tikai latviski. Bez pārspīlējuma varu teikt, ka visi mani sarunbiedri bija pacietīgi skolotāji.

2004. gadā biju sācis strādāt par nodaļas vadītāju Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā, bet 2004. gadā tiku apstiprināts biroja priekšnieka amatā. Nekad nedz birojā, nedz citās valsts iestādēs neviens man nebija licis saprast, ka es esmu citāds tāpēc, ka mana dzimtā valoda ir krievu. To gan nevar teikt par anonīmiem komentētājiem internetā, kuru naidīgumu izcelsmes un akcenta dēļ man bija iespēja «izbaudīt». Tomēr, pareizi ir teikts – suņi rej, bet karavāna iet tālāk, un, strādājot Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā neatkarīgi no tiem, kas nodrošinājuši manu iecelšanu amatā, man daudzus izdevās pārliecināt, ka amatpersona jāvērtē pēc tās pozīcijas un darba rezultātiem.

Jo labāk es zinu latviešu valodu, jo vairāk es nožēloju, ka valodu sāku apgūt tik vēlu, tikai ap trīsdesmit gadiem, bet, ņemot vērā manu pieredzi, es nesaprotu cilvēku gaušanos par to, ka viņi nespēj apgūt latviešu valodu sava vecuma dēļ. Lielākā daļa no viņiem te ir dzimuši un dzīvojuši visu mūžu, pirms divdesmit gadiem bija jauni, spēcīgi cilvēki ar gaišu galvu. Neapgūta valoda ir viņu pašu kļūda un zaudējums.

Dzīvojot Latvijā un nu jau otro gadu pārstāvot tās tautu Saeimā, apzinos, ka valsts izdarījusi nepietiekami, lai veicinātu valsts valodas apgūšanu un nelatviešu integrāciju. Tomēr, redzot jauno paaudzi, kura neatkarīgi no tautības ir atvērta un toleranta, esmu pārliecināts, ka Latvijas sabiedrības saliedēšanās ir iespējama un latviešu valoda būs tā, kas mūs vienos, nevis šķels.

Aleksejs Loskutovs, Saeimas deputāts

Dalies ar ziņu