Gatis Liepiņš: Vai man ir vara?
Ko jūs darītu, ja Saeima un valdība šodien pieņemtu likumu par aizliegumu lietot mobilos tālruņus, ēst biezpienu vai atpūsties pie jūras vasarās?
Varianti ir dažādi. Jūs varētu vispirms izteikt publisku neapmierinātību. Parakstīties dažādās petīcijās, par to cik šis likums nejēdzīgs. Būtu iespējams organizēt vai pievienoties piketam pie Saeimas. Ja politiķi jūs nesadzirdētu, jūs drīkstētu parakstīties kopā ar desmito daļu no vēlētāju skaita un iesniegt Saeimā savus priekšlikumus par likuma maiņu vai atcelšanu. Ja jums šķiet, ka likums ir pretrunā mūsu konstitūcijai, jums ir visas tiesības rakstīt pieteikumu Satversmes tiesai, kura, ja likums izrādīsies antikonstitucionāls, to atcels. Iespēju ir daudz, visas šeit nav minētas. Nemaz nerunājot par to, ka politiķiem, kuri būtu nākuši klajā un pieņēmuši šādu iniciatīvu, politiskā karjera beigtos vēlākais nākamajās Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, jo jūs taču, visticamāk, nebalsotu par tādiem politiķiem un tos pārstāvošām partijām.
Viss liekas tik pašsaprotami un pat triviāli, kad es par to vispār runāju. Tomēr ir valstis pasaulē, kurās demokrātija un tiesiskums praksē ir sveši jēdzieni. Šādās valstīs tās pilsoņiem nav iespēju mainīt valdošās elites izdomātus bezjēdzīgos likumus.
Varbūt es pārspīlēju, jo neviens diktators vai pastāvošais režīms tik nejēdzīgus un mums neizprotamus likumus nepieņemtu?
Ziemeļkorejā, kad 2011. gada decembrī nomira nežēlīgais diktators Kims Čenirs tika izdots rīkojums, ka visiem ir obligāti jāsēro un bērēs noteiktu minūšu skaitu ir skaļi jāraud. Bērēs mīnus desmit grādu salā bija jāatrodas obligāti, nedrīkstēja atrasties cimdos un ar cepuri galvā.
Kubas iedzīvotājiem atlika tikai noplātīt rokas, kad diktators Fidels Kastro aizliedza iegādāties jaunas automašīnas un ar likuma spēku tika noteikts, ka nedrīkst autovadītājs braukt automašīnā viens pats.
Padomju Savienībā četru cilvēku ģimene, dzīvodama vienistabas dzīvoklī, nemaz nevarēja saņemt lielāku dzīvokli, jo izrādījās, ka platība uz vienu dzīvoklī esošo cilvēku pēc standartiem bija pilnīgi pietiekama. Nemaz nerunājot par pārējām nejēdzībām, jo PSRS kā tāda bija viens no lielākajiem absurdiem cilvēces vēsturē, kurā tās pilsonis bija tikai līdzeklis utopiska mērķa sasniegšanai.
Ēģiptē, kad tās pilsoņi, galvenokārt jaunatne, nevēlējās samierināties, ar to, ka viņu diktators H. Mubaraks vienpersoniski absurdā veidā pārvalda valsti, tika iedegts revolūciju vilnis, kas tika nodēvēts par “Arābu pavasari”.
Tā kā “Arābu pavasara” norisē liela nozīme bija tam, ka jaunatne aktīvi lieto sociālos portālus un lasa ārzemju ziņas, tālredzīgais mūsu kaimiņvalsts Baltkrievijas prezidents A. Lukašenko izsludināja likumu, spēkā esošu ar 6. janvāri, kas faktiski aizliedz lietot ārzemju interneta resursus. Baltkrievijas iedzīvotājiem tagad aizliegts lasīt opozīcijas interneta lapas, lietot twitter, facebook, lasīt ziņas BBC mājas lapā, pretējā gadījumā draud sods. Arī par neapmierinātības izteikšanu draud sods. Pat piketi ir aizliegti.
Arī Krievijā, kurā parlamenta vēlēšanas faktiski tika nozagtas, neskatoties uz iedzīvotāju vispārējo neapmierinātību, demokrātijas trūkuma dēļ, nebija iespējas kaut ko mainīt. Krievijas jaunatne nevēlas izaugt un nosirmot kopā ar V. Putinu, tāpat kā mūsu vecāku paaudze izauga kopā ar Brežņevu. Viņu cīņa par demokrātiju ir tikai vēl priekšā.
Šajā blogā es tikai vēlējos pateikt to, ka mums, katram Latvijas pilsonim, ir dota liela vara. Mēs spējam mainīt un ietekmēt valsts procesus. Mums par to nav jācīnās. Mums tas jau ir, tikai to vajag atbildīgi izmantot, negaidot, kad kāds kaut ko izdarīs mūsu vietā. Atbalstiet demokrātiskās vērtības, stājieties savā iecienītākajā partijā un ietekmējiet procesu no iekšpuses. Esiet atbildīgi, piedalieties vēlēšanās, tautas nobalsošanās un sekojiet līdzi notikumiem politikā, lai mums nekad vairs nebūtu jācīnās par demokrātiju un brīvību.
Bloga autors: Gatis Liepiņš