Skip to main content

Valsts valoda ir mūsu identitātes pamats

Latvija, tāpat kā vairākums Eiropas valstu, ir nacionāla valsts, kas izveidojusies viena etnosa pašnoteikšanās tiesību īstenošanas ceļā. Nacionāla valsts ir vienīgais ietvars, kas var garantēt un nostiprināt Latvijas tautas izredzes dinamiskajā izzūdošo robežu un attālumu pasaulē. Tikai un vienīgi nacionālā valstī Latvijas tauta varēs nodrošināt savu ilgtspēju – tautas ataudzi un identitātes saglabāšanu. Un mūsu identitātes pamats ir latviešu valoda.

Valsts valodas statuss latviešu valodai tika atjaunots 1988. gadā. Par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu toreiz, vēl okupācijas laikā, parakstījās 354 tūkstoši cilvēku – tā bija līdz šim vēl nepārspēta tautas iestāšanās nacionālās pamatvērtības sardzē. Vēlāk valsts valoda tika nostiprināta arī Satversmē, un latviešu valoda ierindojās to simt pasaules valodu pulkā, kam ir arī konstitucionāla aizsardzība.

Valsts valodas statuss nav tikai simboliska nodeva. Ja valsts ir daudzvalodīga, tieši valsts valoda atrodas augstākajā valodu hierarhijas pakāpē. Mūsdienās demokrātiskās valstīs tiek nodrošinātas arī mazākumtautību valodu runātāju tiesības, tomēr valsts valodai jābūt sabiedrības vienotājai un reālai saziņas valodai. Valsts valodu no citām attiecīgajā valstī izplatītajām valodām atšķir šādas galvenās pazīmes:
valoda valsts teritorijā tiek lietota visās jomās – ģimenē, sadzīvē, valsts varas un pārvaldes institūcijās, pašvaldībās, policijā un bruņotajos spēkos, sadzīves pakalpojumu sfērā, izglītības, kultūras sfērā u. c.;
valsts garantē pilsoņu tiesības lietot šo valodu visā valsts teritorijā;
šīs valodas prasme nepieciešama, lai varētu strādāt noteiktās profesijās un ieņemt noteiktus amatus;
valsts valodas apguve ir obligāta izglītības sistēmā;
valsts garantē šīs valodas aizsardzību un attīstību, veicina tās literārās formas izkopšanu;
šī valoda reprezentē valsti starptautiski.

Konstitūcijā noteiktais valsts valodas statuss parasti tiek nostiprināts īpašos valodu likumos. Pašreiz ir spēkā 1999. gadā pieņemtais Valsts valodas likums. Atcerēsimies, ka savu virzību uz neatkarīgu valsti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu mēs sākām no ļoti sarežģītas situācijas. Padomju Savienības rusifikācijas politikas praktiskās izpausmes noveda pie tā, ka tikai aptuveni 20% Latvijā dzīvojošo mazākumtautību pārstāvju prata latviešu valodu. Daudzās nozarēs latviešu valoda, neraugoties uz izkopto terminoloģiju, netika lietota. Tāpēc bija tik svarīgi īstenot konsekventu valsts valodas politiku. Latviešu valodas loma kopš 1988. gada ir palielinājusies visās valsts un sabiedrības dzīves jomās. Tomēr pašreizējā laika posmā joprojām vērojama nesakritība starp valsts valodas un minoritātes valodas faktiskajām funkcijām, kas rada krievu valodas kolektīva lingvistisko pašpietiekamību, nopietna problēma ir latviešu valodas runātāju lingvistiskā uzvedība, nemotivēti pārejot uz krievu valodas lietošanu gan formālā, gan neformālā komunikācijā. Šādi fakti ļauj secināt, ka latviešu valodas pozīcijas pašreizējā laika posmā vēl nav pietiekami stabilas.

Kāpēc ir tik svarīgi latviešu valodai saglabāt vienīgās valsts valodas statusu?
Pirmkārt, Latvija ir vienīgā teritorija pasaulē, kur dzīvo skaitliski nozīmīgs un kompakts latviešu valodas runātāju kolektīvs. Valoda, tieši tāpat kā valsts himna, karogs un ģerbonis, ir valsts simbols, visu valsts iedzīvotāju kopīgā vērtība.

Otrkārt, latviešu valoda dzīvo asas valodu konkurences situācijā. Kaut arī latviešu valoda ir pietiekami lielas tautas valoda (latviešu valoda no pasaules 6909 valodām ir 203. vietā pēc runātāju skaita!) un tās runātāju skaits un izkoptība paši par sevi garantētu valodas ilgtspēju, divām galvenajām konkurentvalodām – krievu un angļu valodai – ir daudz lielāks runātāju skaits un starptautiskas valodas statuss. Lai līdzsvarotu šo valodu augsto ekonomisko vērtību, latviešu valodai Latvijas teritorijā jāpiemēro noteikti juridiskās aizsardzības mehānismi. Konstitucionāli noteiktais vienīgās valsts valodas statuss garantē latviešu valodas noturību.

Treškārt, Latvijai ir piemērojams unitāras nacionālvalsts valodas politikas modelis. Tas nozīmē, ka par valsts valodu tiek izvēlēta viena valsts pamatiedzīvotāju valoda, kas nodrošina arī sabiedrības integrāciju. Unitārā valstī (ne federālā, kā Beļģija, Šveice vai Kanāda) divu vai vairāku valodu vienlīdzīgs statuss visā valsts teritorijā neizbēgami novestu pie vienas valodas funkciju degradācijas un pakāpeniskas izzušanas. Valstīs, kur divām vai vairākām valodām noteikts valsts (oficiālās) valodas statuss, tas darīts simbolisku vai vēsturisku apsvērumu dēļ (Šrilanka, Somija, Izraēla, Jaunzēlande, Peru), bet reālajā dzīvē viena valoda izteikti dominē.

Ceturtkārt, minoritātes valodas pašpietiekamība nav savienojama ar sabiedrības integrāciju un valsts iekšējo stabilitāti. Oficiāla vai faktiska divvalodības politika Latvijā varētu novest pie ilgstošas konstitucionālas krīzes, jo tā pastiprinātu lingvistisko kopienu segregācijas tendences.

"Tautas valoda, un vienīgi valoda, ir tautas stūra akmens, viņas dvēsele, viņas vēstures spogulis. Valoda ir tautas dzīvība; kas tautai mēli sien, pēc tautas dzīvības tīko," XIX gadsimta beigās rakstīja latviešu valodnieks Jānis Kauliņš. Latviešu valoda arī XXI gadsimtā ir neatņemama tautas dvēseles jeb nacionālās identitātes daļa. Tādēļ iesim uz referendumu un paudīsim savu PRET, neļaujot tautai sasiet mēli!

Ina Druviete, Saeimas deputāte

Dalies ar ziņu