Linda Medene: Zudusī paaudze, jeb kāpēc jaunatnes bezdarbs ir visas sabiedrības problēma
Šobrīd aizvien vairāk dažāda līmeņa institūcijas visā Eiropas Savienībā pievēršas jaunatnes bezdarba problēmai un ir atzinušas tās aktualitāti. Saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijā 2012. gada beigās jaunatnes bezdarba līmenis vēl joprojām bija nesamērīgi augsts – 24%. Ekonomiskās krīzes dēļ nodarbinātības ziņā tieši jaunieši cieta vissmagāk – ja kopējais bezdarba līmenis valstī pieauga par 10%, tad jaunatnes bezdarbs pieauga par vairāk nekā 20%. Ja kādam tas šķiet normāli, tad iedomāsimies, kā būtu, ja visās vecuma grupās bezdarba līmenis būtu tik augsts.
Ja mēģinām izveidot jaunieša bezdarbnieka profilu, ir jāveido divi – pirmais ir ar zemu izglītības līmeni, demotivēts, bezmērķīgs, plūst cauri pamatskolai vai vidusskolai un gaida brīdi, kad nonāks lidostā, lai dotos strādāt zemas kvalifikācijas, bet Latvijas mērogiem labi atalgotu darbu citur. Otrs ir jaunais censonis no ne pārāk turīgās vidusslāņa ģimenes, kurš iestājies universitātē, iespējams, to tikko pabeidzis, un sapratis, ka nevienam nav vajadzīgs, jo darba sludinājumos prasa vismaz divu gadu pieredzi, un tad vēl krievu valodas prasmes Vidzemes provinces jaunietim ir neizpildāms kritērijs. Atliek vien ar visām labajām atzīmēm un diplomu ātri atrast jebkādu prastāko darbu vai arī kravāt somas uz Īriju, jo studiju kredīts kādu dienu taču būs jāatmaksā. Veidot ģimeni? Neiespējamā misija, jo vēl joprojām bez niecīgā vecāku finansiālā atbalsta par sevi parūpēties nav iespējams, kur nu vēl iekrāt kāzām un ģimenes dzīvei.
Taču jaunatnes bezdarbs neattiecas tikai uz gados jaunajiem cilvēkiem. Jaunie cilvēki, kuri nevar atrast darbu, neveido karjeras, neveido ģimenes, daudz bērnu nepiedzimst. Vēl biežāka ir situācija, kad jauni cilvēki aizbrauc no valsts uz neatgriešanos. Tas nozīmē, ka, situācijai neuzlabojoties, sociālais budžets tikai saruks, latviešu kļūs aizvien mazāk, sabiedrība novecos, un vienīgais risinājums būs darba spēka „imports” no valstīm ar zemākiem dzīves standartiem, kā arī straujāka pensionēšanās vecuma palielināšana.
Daži politiķi un demogrāfijas aktīvisti var censties ieviest visabsurdākos jauninājumus, pat apkarot abortus, lai veicinātu bērnu dzimstību, bet tas nekad nespēs aizpildīt to robu, ko mūsu demogrāfijai radījis jaunatnes bezdarbs. Vislielākais ilgtermiņa ieguldījums būtu jaunatnes bezdarba strauja samazināšana, jo šobrīd jauns cilvēks ģimeni un bērnus vienkārši nevar atļauties, bet pabalsti nopietni motivē tikai nelabvēlīgās ģimenes.
Tomēr viss nav tik bezcerīgi, jo, rīkojoties nekavējoties, situāciju var saglābt.
1) Izglītības sistēmas reforma. Kā prioritāte ir jāizvirza jauniešu bezdarbnieku skaita samazinājums, jāceļ profesionālās izglītības kvalitāte un proporcija. Izejot no augstskolas, jaunietim jābūt spējīgam iekļauties darba tirgū, jāapgūst praktiskajā darbā nepieciešamās iemaņas.
2) Eiropas Savienības programma. Darba tirgus pats šo situāciju nelabos. Eiropas Komisijas iniciatīva par valsts garantētajām darba vietām ir jāievieš praksē pēc iespējas ātrāk. Jāiesaistās gan izglītības iestādēm, gan darba devējiem.
3) Atbalsts jaunajām ģimenēm. Dažas jomas, kurām vērst uzmanību: ģimenes mājoklis un hipotekārais kredīts, „māmiņalgas”, bērnudārzi, bet pats galvenais – drošības un stabilitātes sajūta par savu nākotni.
Latvija ir maza valsts uz pasaules kartes, taču, ja gribam to saglabāt, mēs nevaram ļauties pašplūsmai un cerēt, ka gan jau viss pats no sevis nokārtosies. Jauniešu skaits gadu no gada samazinās, mums jānotur Latvijā un jāievirza dzīvē vismaz tie, kas mums ir, ja gribam, lai Latvija ir Latvija arī pēc 100 gadiem.
Bloga autore: Linda Medene