Kristians Avotiņš: Atbalstot sportu, uzņēmumiem jāpiešķir nodokļu atlaides
Visi esam dzirdējuši par “sabiedriskā labuma statusu”, ko var iegūt biedrības, nodibinājumi, sporta skolas un citas iestādes. Kopumā šis ir pamatā tām darbībām, kuras veic šīs iestādes, lai gūtu papildu līdzekļus. Un kādas to dara veiksmīgi, tādējādi attīstot savu sporta veidu. Uzskatu, ka šajā jautājumā pašvaldībai un atbildīgajām iestādēm par sportu būtu jāiesaistās globāli.
Un kā par vienu no prioritātēm būtu jāizvirza handikapa sports, jeb sports cilvēkiem ar invaliditāti. Ir ļoti maz vietu Jūrmalā, kur šie cilvēki varētu cilvēcīgos apstākļos un bez maksas iet un socializēties, pilnveidot sevi fiziski un garīgi. Protams, ja neskaita skrejceliņus un smilšainās kāpas, kas viņiem nav atbilstoši. Ir jādomā tā, lai spētu apmierināt visu sportot gribētāju intereses.
Kā to ieviest? Kur?
Ja pašvaldība atrastu privātos uzņēmējus, tad pēc šiem pašiem “sabiedriskā labuma kritērijiem” varētu uzlabot šo cilvēku iespējas. Visi zinām, ka uzņēmēji daļu summas prasa atgriezt tā sauktajā “melnajā kasē”. Uzskatu, ka, ziedojot šādam cēlam mērķim, pat no likumiskā viedokļa (valstiskā līmenī) būtu jāpiever acis. Un uzņēmējiem, kuri būtu aktīvākie ziedotāji, jāpiešķir nodokļu atlaides. Runa ir par pavisam elementārām lietām – nokļūšana sporta zālē ar ratiņkrēsliem, pārvietošanās svaigā gaisā bez citu palīdzības, plašas telpas redzes invalīdiem u.c. Viena no prioritātēm būtu vingrošanas sistēmas izveide pludmalē – praktiski visiem invalīdiem ar kāju kustību traucējumiem nav nekādu iespēju izmantot pludmales priekšrocības, lai nodarbotos ar sportu. Ja tiktu izveidota šāda speciāla sistēma ar piebraucamo celiņu, arī šie cilvēki varētu justies kā cilvēki. Darbojoties pludmalē, kur atrodas simtiem un tūkstošiem cilvēku, šī sabiedrības daļa varētu socializēties, strādāt, sportot un justies tāpat kā pārējie. Tāpat tas veicinātu Latvijā tik ļoti attīstīto un populāro ielu vingrošanas kultūru. Tas ļautu jauniešiem un jaunietēm svaigā gaisā lietderīgi pavadīt savu brīvo laiku. Tāpat atbalsts varētu tikt sniegts baseinu īres segšanai un speciālistu apmaksai, kas invalīdiem palīdzētu peldēt. Protams, valsts segtās garantijas ļauj pāris reizes gadā speciālās iestādēs to darīt, taču tā ir rehabilitācija, nevis sportošana. No likumiskā viedokļa ir jāiegūst vien sabiedriskā labuma statusu, lai kļūtu par vēl sportiskāku un draudzīgāku pilsētu.
Praksē?
Nav pat jāskatās, kur tas strādā – pietiek izpētīt Paraolimpisko spēļu pieteikumus 2012. gada spēlēm – kamēr no Latvijas bija vien 8 pārstāvji, lielāko delegāciju skaits pārsniedza vairākus simtus. No tā var secināt, ka viņiem ir infrastruktūra un nepieciešamie apstākļi. Zviedrijā ir speciālas sporta zāles, kuras paredzētas tikai cilvēkiem ratiņkrēslos, ASV visiem invalīdiem ir viegla piekļuve baseiniem un ūdens aerobikas nodarbībām ar speciālistiem, Lielbritānijā ir speciāli stadioni, kur ar ratiņskriešanu var nodarboties invalīdi. Protams, valsts vai pašvaldību budžetos neradīsies lieki tūkstoši, kur nu vēl miljoni latu – tāpēc šis varētu būt efektīgs veids, ka attīstīt infrastruktūru un šīs sabiedrības daļas dzīves padarīt pilnvērtīgākas.
Bloga autors: Kristians Avotiņš