Ģirts Valdis Kristovskis: visbezjēdzīgākais Krievijas karš

Pašreiz Ukrainā notiek visbezjēdzīgākais no Krievijas izraisītajiem kariem. Taču tieši pirms 17 gadiem, 2005. gada 11.–12. maijā, notika viens no mēģinājumiem novērst šādus nākotnē sagaidāmus karus. Eiropas Parlaments Strasbūrā pieņēma manis (Ģ.V. Kristovska) un kolēģa, izcilā Polijas vēsturnieka Voiceha Roškovska, izstrādāto rezolūciju “Par Eiropas nākotni 60 gadus pēc II pasaules kara”.

Tā bija unikāla, Eiropas Parlamenta pirmā rezolūcija šī foruma vēsturē, kurā deputāti spēja rast kompromisu, spēja vienoties, lai vienlaikus nosodītu kā fašisma, tā arī komunistiskā režīma noziegumus. Un tomēr, tā laika Eiropas komisāram Žanam Klodam Junkeram klātesot, man nācās kritizēt viņa dienu iepriekš Maskavā teikto, proti, “ka vēsture ir sarežģīta un šo jautājumu risināšana ir nākamo paaudžu jautājums”.

Šādai tuvredzībai kā viens no rezolūcijas autoriem es nevarēju piekrist. Tāpēc debatēs Strasbūrā uzsvēru, ka tikai stiprie sauc lietas īstajos vārdos. Turpretī komisāra Junkera izteikumus nācās vērtēt kā vājuma pazīmi, kā gribas trūkumu likt stingru pamatu kopīgai Eiropas nākotnei. Tā bija laipošana un izdabāšana Krievijas augošo impērisko dzinuļu priekšā, kas izpaudās arī kā Eiropas Parlamenta atsevišķu politisko spēku prasība no rezolūcijas teksta dzēst Krieviju šķietami kaitinošās atsauces uz 1939. gada Molotova–Ribentropa un 1945. gada Jaltas līgumiem. Jāatgādina, ka šie līgumi tika slēgti uz mazu tautu, arī uz Latvijas, brīvības rēķina un materializējās kā nestabila un sadalīta Eiropa.

Mēs nezinām, vai šādas norādes būtu novērsušas Krievijas 2022. gadā izvērsto ļaunprātīgo un bezjēdzīgo karu Ukrainā. Taču ir skaidrs, ka Eiropas Parlamenta 2005. gada 12. maija rezolūcijas “Par Eiropas nākotni 60 gadus pēc II pasaules kara” atzinumi, ka dažām tautām II pasaules kara beigas nozīmēja jaunu tirāniju, ko radījusi staļiniskā Padomju Savienība, ka saskaņā ar Helsinku nolīgumiem nevienai valstij nav tiesību izlemt citas valsts likteni, ka Eiropas nākotnes interesēs ir acīmredzama nepieciešamība veidot patiešām kopēju Eiropas atmiņu, no šodienas pieredzes skatu punkta vērtējami kā tā laika tālredzīgs brīdinājums, ka PSRS tiesību pārmantotājas Krievijas izaicinoša manipulēšana ar sabiedrisko domu pasaulē var novest pie jauniem kariem. Rezolūcija bija kā aicinājums darīt visu iespējamo, lai novērstu šādu šovinisma pārņemtu totalitāru režīmu uzdrīkstēšanos uzspiest citām nācijām ciešanas nesošas izpausmes.

To, ka tas ir iespējams, šī gada ziemas mēnešos nācās pārliecināties starptautisko tiesību, demokrātijas un taisnīguma kategorijās domājošajiem eiropiešiem. Kā nolēmēti tie noskatījās, kā Krievija savelk militāros spēkus pie Ukrainas robežām, tostarp izmantojot Baltkrieviju un tās teritoriju. Eiropas politiķi laipoja, drīzāk pieglaimojās, jo Krievijas elite jūtoties nenovērtēta. Drīzāk ar neticību vai pat ironiju tika uzņemti ASV prezidenta Džo Baidena ikdienas brīdinājumi par gaidāmo Krievijas militāro iebrukumu Ukrainā. Arī tāpēc, ka esam taču tepat līdzās, turklāt apzināmies, ka karam mūsdienu Eiropā nav nekāda iemesla.

Un tomēr Krievijas TV kanālu propagandisti iebrukuma Ukrainā priekšvakarā elpu aizturējušās Krievijas auditorijas priekšā izaicinoši zīmēja gaidāmā agresīvā iebrukuma virzienus, tostarp pat no Kaļiņingradas teritorijas. Kara eiforijas pārņemtie ļaudis tēmēja raķetes uz Berlīni, Briseli, Londonu. Lai izcirstu Baltkrievijai izeju pie jūras, “pārrāva” Suvalku koridoru, kas savieno Poliju ar Lietuvu. Tika “ieņemta” Zviedrijai piederošā Gotlandes sala. Baltijas valstis tika “atšķeltas” no NATO, un nekavējoties tās “ieņēma” bruņotie spēki no Krievijas teritorijas. Un tomēr pat šāda publiska un agresīva ālēšanās Eiropā tika skaidrota vien kā Žirinovska kārtas ļaužu izrādīšanās Putina iekšpolitikas interesēs.

Pateicoties Ukrainas augstajām pretošanās spējām, pašreiz varam teikt, ka šādu scenāriju izspēle Krievijas plašsaziņas līdzekļos ir bijusi vien plānprātiņu publiska pašapmierināšanās. Tomēr tā liek domāt, ka šāds Eiropas iznīcināšanas scenārijs joprojām guļ Krievijas ģenerālštāba atvilktnēs. Tā ietvaros Aleksandrs Lukašenko dažās dienās bija iecerējis izlauzties līdz Lamanšam, pat līdz “mazajām” Britu salām, kuras noslaucīs gigantiski Krievijas kara mašinērijas izraisīti okeāna viļņi…

Šādus murgus var izplānot vien mūsdienu domas un agresīvas varas deģenerāti. Tomēr der aizdomāties, vai tikai šādu ļaužu apņēmību gadu gadiem nav stimulējusi Rietumu demokrātija pati, kas nav spējusi cīnīties par Eiropas kopējām vērtībām šīs frontes visbīstamākajos sektoros. Eiropas Savienības trūkumus un fobijas Krievija un tās ietekmes spēki ir uztvēruši kā iespēju demagoģiski leģitimēt impēriskās tieksmes un nekautrīgi demonstrēt revanša alkas kā tiesības šantažēt, iebiedēt, lai galu galā draudētu un izvērstu postošus, ciešanu pilnus, absurdus karus Čečenijā, Gruzijā vai Ukrainā.

Pašreiz šķiet, ka civilizētā Eiropa, Amerikas Savienotās Valstis Krievijas visatļautībai un nesodāmībai pieliek treknu punktu. Krievijas prezidenta Putina svētais karš pret Ukrainas “naciķiem”, pret prezidentu Volodimiru Zelenski, arī pret “nacistiem” Eiropā, Polijā un Baltijas valstīs izgāžas. Ukraiņu karavīri pārspēka priekšā, NATO valstu atbalstīti, iznīcina arvien jaunas krievu iebrucēju bruņotās armādas, tiek notriekti kaujas helikopteri un nogremdēti Krievijas karakuģi.

Kara kūrējus un izpildītājus, visticamāk, sagaida starptautisks tribunāls. Un tomēr pat tribunāls Hāgā, Nirnbergā vai Mariupolē neatgriezīs karā ierauto, vien dažos mēnešos desmitiem tūkstošu nogalināto cilvēku dzīvības, par nebijušām nepadarīs bēgļu gaitās devušos ļaužu traumas un ciešanas. Būs nepieciešami gadi, lai atjaunotu Ukrainas sagrautās pilsētas un sadziedētu kara brūces, visticamāk, nepieciešami gadu desmiti, veselas paaudzes, lai panāktu civilizētu izlīgumu ukraiņu un krievu tautas starpā.

Tādējādi pašreiz mēs pieredzam pagātni nākotnē, par kuras iespējamību tieši pirms 17 gadiem Eiropas Parlamenta kompromisa rezolūcijas “Par Eiropas nākotni 60 gadus pēc II pasaules kara” veidā ar kolēģi Voicehu Roškovski centāmies brīdināt Eiropas politiķus. Pašreizējie notikumi apliecina, ka mūsu centieni stiprināt vienotas Eiropas vērtības un ilgtspēju ir bijuši pamatoti.

Diemžēl Eiropas politiķu tolaik piekoptās “strausa politikas” sekas, proti, “ka vēsture ir sarežģīta un šo jautājumu risināšana ir nākamo paaudžu jautājums”, pašlaik tiek risinātas ar Krievijas izvērsta kara paņēmieniem. Tā ir likumsakarība, ja uz Eiropas politiskās skatuves ar iecietību ir pieņemti totalitārisma ideju un nesodāmības apziņas pārņemti agresīvi un savtīgi politiķi. Diemžēl par Eiropas Savienības neizlēmību, kopējās vēsturiskās atmiņas izvērtēšanas uzturēšanas ignorēšanu, nemācīšanos no tās pašreiz smagi maksāt nākas ukraiņu tautai.

Autors: Ģirts Valdis Kristovskis, partijas VIENOTĪBA biedrs, partijas Ventspils nodaļas pārstāvis, Eiropas Parlamenta deputāts no 2005. gada – 2009. gadam.