Godīgums atmaksājas kā biznesā, tā politikā. Intervija ar Veltu Vočtavu
Velta Vočtava ( 72), izglītība vidējā speciālā, bijusī uzņēmēja un kafejnīcas Mūsmājas īpašniece. Tagad pensionāre. Pašvaldību vēlēšanās no Jaunā laika (tagad Vienotības) balotējas kopš 2005. gada.
Pagājušajā gadā biznesu Mūsmājās atstājāt vedeklas ziņā, laiks it kā būtu no darbiem atpūsties. Bet no miera ne vēsts — esat piekritusi Vienotības sarakstā kandidēt pašvaldību vēlēšanās.
Visu mūžu esmu bijusi darba cilvēks, iespēju robežās piedaloties arī sabiedrības un politiskajās aktivitātēs. Kamēr veselība turas, arī tagad nespēju rimties — pēc aiziešanas no Mūsmājām rušinos savā puķu dārziņā Piltenē, ziemā noadīju 60 pāru zeķu…Ar bijušajiem Jaunā laika biedriem kontakti ir saglabājušies, un, kad tiku uzrunāta startēt Vienotības sarakstā, nolēmu paraudzīties, kas vēl tajā gatavi kandidēt. Biju patīkami pārsteigta, cik daudz tur jaunu cilvēku! Pati nekad neesmu baidījusies paust savus uzskatus, bet vienubrīd šķita, ka Ventspilī ļaudis tādi kā sabijušies, kā nokaunējušies, piekrīt it visam, ko pilsētā valdošie it kā viņu interesēs dara vai mēģina iestāstīt, ka dara. Izrādās, tā nemaz nav, ir izauguši un politikā grib iet jauni cilvēki, izglītoti un drosmīgi, kas gatavi argumentēt, viņuprāt, citas, godīgākas un caurspīdīgākas politikas vajadzību un iespēju. Kā es varu palikt malā, ja arī pašai domas tajā virzienā?
Ir sens sakāmais, ka cilvēkiem nevajadzētu skatīties, kā taisa desas un politiku — vismaz sākotnēji process abos gadījumos mēdz būt pretīgs. Esat par to citādās domās, ja pretendējat uz deputāta vietu?
Savā dzīvē esmu pieredzējusi, ka daļa taisnības teicienā ir. Bet zinu, ka politikā iet arī godīgi cilvēki, lai gan pie mums viņi parasti paliek mazākumā un tiek no turienes izmesti. Manā skatījumā viens no tādiem goda vīriem Latvijā bija Einars Repše. Bet cik tad ilgi viņš noturējās? Mierinājums ir, ka arī negodīgie nav mūžīgi. Jo likums, ka godīgums ir augstāk par visu un galu galā atmaksājas, ir spēkā ne tikai politikā, bet arī uzņēmējdarbībā. Ilglaicīgā skatījumā, protams.
Ilustrācijai piemērs no savas biznesa pieredzes. Ventspilī daudzas saimnieces prot cept gardus raušus un plātsmaizes. Taču lielākiem godiem un taupot laiku arī viņas nu jau gandrīz divus gadu desmitus izvēlas kārumus pasūtīt Mūsmājās, jo tie reizēm pārspēj pat mājās gatavotos. Kā mums tas izdodas? Saku “mums”, jo tagad kafejnīcā reizēm esmu klāt ar padomu. Mana mamma savulaik absolvēja Kaucmindes mājturības skolu, viņai pilnīgi nepieļaujami šķita, ka ēdienam nepieliek kādu vajadzīgu sastāvdaļu, pat ja garšas uz izskata ziņā to nevarētu manīt. Otrs likums — piedāvāt cilvēkiem karstu, tikko gatavotu, nevis atsildītu ēdienu. Tik vien tās gudrības, bet cik grūti reizēm pie tās gadiem un gadu desmitiem pieturēties. Jo kārdinājums ir liels, kā speciāliste redzu, kā daudzviet citur skaisti krāpjas. Taču cilvēki nav muļķi, īstu mantu ar laiku atpazīst un novērtē.
Līdzīgi ir politikā. Var jau pirms vēlēšanām griezt jaunatklājamo objektu lentītes, kopā ar tautu demokrātiski riteņot un nūjot, stādīt kokus, dāvināt konfekšu maisu bērnu nama audzēkņiem— tas daudziem aizmiglo acis. Bet pēc tam tās tiek izberzētas, un cilvēki ierauga, ka šīm darbībām apakšā ir savtīga vēlme par katru cenu palikt pie varas. Ne jau lai nūjotu, bet par nodokļu maksātāju naudu brauktu vislepnākajos automobiļos un veikli nozagtas valūtas maisu paslēptu ofšoros. Diemžēl, atmošanās parasti gan notiek pēc vēlēšanām. Bet varbūt šī reize būs izņēmums? Un neviens (pat anonīmi, balsošanas kabīnē!) nebaidīsies no viena Ventspilī zināma cilvēka.
Jums ir ekonomista izglītība, padomju gados vadījāt slaucamo govju lielfermu kolhozā Piltene, bet brīvvalsts laikā jūsu ģimene sākāt pelnīt ar pārtikas ražošanu un kulinārijas izstrādājumiem, kur vienmēr ir ārprātīga konkurence.
Piens jau arī tā pati pārtika vien ir…Jā, bija neiedomājami grūti, bet izturējām, jo nekad necentāmies gūt ātru peļņu, apkrāpjot klientus. Kredīti vēl tagad nav pilnībā nomaksāti. Bet gan jau būs labi, erka joprojām turas. Man ir Sibīrijas rūdījums, ģimeni izveda 1941. gadā, kad man bija tikai daži mēneši. Tur palika apglabāti tēvs un divi vecākie brāļi, māte pēc patvaļīgas atgriešanās no izsūtījuma sēdēja Ventspils cietumā. Ģimenē esam turējušies un turamies kopā, cits citu balstām traģiskos brīžos. Bet dzīvē ir arī gaišums, lai cik netīra politika bijusi apkārt kādreiz un tagad. Man tagad prieku pirmām kārtām dod astoņi mazdēli un divas mazmazmeitiņas, kuru dēļ nezūd vēlme darboties, lai pēc sevis atstātu tīrāku un godīgāku pasauli.