Intervija ar EP deputātu Arti Pabriku: Latvijas Eirovanags Briselē
Šī gada 24. maijā notika astotās Eiropas Parlamenta vēlēšanas kopš 1979. gada, un tajās no Latvijas kopā ar vēl septiņiem deputātiem pirmo reizi tika ievēlēts Dr. Artis Pabriks, – profesors, politikas doktors, bijušais Latvijas aizsardzības un ārlietu ministrs. Dienā, kad bija sarunāta intervija ar Pabrika kungu, kurdu protestētāji no rīta pārsteidza nesagatavotu Eiropas Parlamenta Briseles ēkas apsardzi, iekļūstot Parlamenta telpās un skaļi piesaistot plašu uzmanību. Tāpēc pēcpusdienā, kad ierados, jau pie ieejas novēroju citkārt neierasti stingru pārbaudi. Sākumā šķita, ka šis rīta incidents atstājis nelielu iespaidu arī uz Pabrika kungu, tāpat kā uz citiem Parlamenta ēkā satiktajiem. Tomēr intervijas gaitā sapratu, ka enerģiskā aktivitāte, kas plūst no profesora, ir daļa no viņa patības. Sarunā vaicāju par darbību Eiropas Parlamentā, par drošību Eiropā un Latvijā un par vispārējiem novērojumiem, esot Beļģijā.
Kā esat iejuties Eiropas Parlamenta ikdienas ritējumā, un ko Jums nozīmē – būt EP deputātam?
Es neteiktu, ka esmu pilnībā iejuties. Šeit ir pavisam cita pieredze, lai arī ir zināmas paralēles ar nacionālo parlamentu, Saeimu. Es sevi tomēr vairāk pieskaitu pie valdības, nevis parlamenta cilvēkiem, jo valdībā esmu bijis vairāk kā septiņus gadus, kamēr Saeimā – mazāk par trijiem. Līdz ar to nākas iejusties parlamenta ritmā. Piemēram, ir jāsaprot, ka parlamentā nevari pieņemt straujus, daudzsološus un lielus lēmumus. Process ir daudz ilgāks, un tas, teiksim, aktīviem cilvēkiem var šad tad nepatikt.
Viens no pozitīvajiem aspektiem Eiropas Parlamentā ir tas, ka vari sastapt ļoti daudz interesantu, gudru cilvēku no dažādām valstīm. Šeit saduras dažādas intereses, kas veido Eiropas Parlamenta globālo skatu uz pasaules lietām. Nacionālajā parlamentā nav laika pievērst uzmanību globāliem jautājumiem, bet šeit – ir, un tas ir labi. Pie tam, ja agrāk, kad biju ministrs, mums nebija tik vienkārši, piemēram, panākt, ka tavu domu vai rakstu publicē kādā no pasaules laikrakstiem, tad tagad divu mēnešu laikā es esmu jau divas reizes „ticis iekšā” „The New York Times” – vienreiz ar rakstu un otrreiz ar komentāru. Prieks ir par to, ka viņi bija tie, kas lūdza mani izteikties, nevis es lūdzu viņus kaut ko publicēt. Papildus tam drīz nāks klajā nopietnāks raksts par Krieviju un par drošību 10 lappušu garumā, ko publicēs Martina centrs (piez. – James Martin Center for Nonproliferation Studies).
Darbība Eiropas Parlamentā man ļauj pilnveidoties un paskatīties uz lietām plašāk, cerot, ka tās zināšanas, ko šeit iegūšu, noderēs vēlāk, jo es neesmu atmetis cerību kaut kad atgriezties arī nacionālajā politikā.
Eiropas Parlamentā Jūs darbojaties Starptautiskās tirdzniecības komitejā (INTA), Delegācijā attiecībām ar Centrālamerikas valstīm (DCAM), Delegācijā Eiropas un Latīņamerikas Parlamentārajā asamblejā (DLAT), kā līdzpriekšsēdētājs neformālajā Eiropas Parlamenta draugu grupā ar Turciju, un – kā aizstājējs – Komitejā, kas atbild par pilsoņu brīvībām, tieslietām un iekšlietām (LIBE) un Delegācijā attiecībām ar Japānu (D-JP). Kāpēc izvēlējāties darboties tieši šajās komitejās un delegācijās?
Protams, daļēji to nosaka iespējas. Mazas valsts maza delegācija nevar dabūt visu, – mēs neesam pārstāvēti visās komitejās. Man bija svarīgi strādāt tur, kur ir ietekme un kur varu izmantot savas iepriekšējās iestrādes. Ja Tev ir bijušas iepriekšējās iestrādnes un Tu pazīsti cilvēkus valstīs, ar kurām darbojas komitejas vai delegācijas, tad ir cerība, ka vari sniegt lielāku ieguldījumu kopējā darbā un kļūt redzamāks arī konkrētajā delegācijā vai komitejā. Tāds bija mans aprēķins.
Latvijas delegācija Eiropas Parlamentā diemžēl ir maza, un līdz ar to es nevarēju darboties ne Ārlietu komitejā, ne arī Drošības apakškomitejā. Es gan cenšos pēdējo apmeklēt, teiksim, vadoties pēc brīvprātības principa – varu piedalīties, bet nevaru balsot.
Toties esmu iekļuvis INTA, kas ir viena no spēcīgākajām komitejām un atbild par starptautisko tirdzniecību. Kā zināms, starptautiskā tirdzniecība lielā mērā ir ārlietu jautājums. Tas ir jautājums, kur sadūrās Ukrainas un Krievijas intereses. Tas ir jautājums, kura dēļ var izcelties un vēsturē ir izcēlušies daudzi kari un spriedze.
Pašreiz esmu nozīmēts par galveno referentu ziņojumam par Eiropas Savienības un Kanādas tirdzniecības nolīgumu, un pašreiz cenšos saprast, kā tas skar mūsu valsts un reģiona intereses un kādas intereses šajā kontekstā ir aktuālas. Jāsaprot šaha dēlītis, lai vari kaut kā tās figūras bīdīt.
Būšu klāt arī LIBE, kur cita starpā tiks skatīti arī kiberjautājumi; ar tiem savulaik daudz strādāju aizsardzības ministra amatā. Papildus darbojos divās delegācijās, veidojot sadarbību ar Latīņameriku un ar Japānu. Arī Japānas gadījumā priekšplānā izvirzās tirdzniecības nolīgumi, un šajā jomā esmu darbojies Ārlietu ministrijā. Turklāt esmu uzņēmies līdzpriekšsēdētāja pienākumus Turcijas draugu grupā; te jāmin mana nostāja Turcijas jautājumā, kas ir daudz liberālāka kā virknei manu politiskās grupas biedru.
Kopumā apzinos, ka ir svarīgi neaizrauties ar pārāk daudz plašām lietām, jo tad nav iespējams patiesi iedziļināties nevienā.
EIROPAS SAVIENĪBAS UN LATVIJAS DROŠĪBA
Pamatojoties uz pamatīgo pieredzi Latvijas ārlietu ministra un aizsardzības ministra amatos vairāku gadu garumā, kā Jūs komentētu pašreizējo drošības situāciju Eiropā, ņemot vērā Krievijas bruņoto spēku iebrukumu Ukrainā?
Es to vērtēju kā neapmierinošu, un daļēji par to runāju arī iepriekš pieminētajā rakstā Martina centram. Drošības situācijai ir vairāki aspekti, un varam sākt ar aktuālāko – Krievijas agresiju Ukrainā. Taču mums jāatceras arī pārējie globālie izaicinājumi Eiropai, un šobrīd tie ir ISIS (piez. – Islāma valsts Irākā un Levantē) un Ebolas vīruss.
Saistībā ar Krievijas agresiju es ieteiktu pārlasīt Čērčila runas 1938. un 1939. gadā, kur, nomainot atsevišķu valstu nosaukumus, faktiski ir pateikts tas, ko mums, valstsvīriem, vajadzēja pateikt Latvijā un ko daži nav gribējuši teikt pēdējos divus gadus. Čērčils toreiz teica: mēs, briti, piecus gadus neesam pievērsuši uzmanību savai pretgaisa aizsardzībai, gaisa spēkiem, militārajam budžetam. Tieši šāda situācija šodien raksturīga Latvijai. Latvija nav gatava, Baltija nav gatava un Eiropa nav gatava šādai agresijai. Tas nav normāli, ka mēs neesam gatavi ieguldīt aizsardzības budžetā Eiropā, un nav normāli, ka mēs neesam gatavi ieguldīt aizsardzības industrijā. Es domāju, ka tas kļūs par vienu no būtiskākajiem izaicinājumiem [Eiropas Komisijas jaunievēlētajam priekšsēdētājam] Junkeram, jo viņam vajadzēs sākt runāt par drošības jautājumiem.
Turklāt nav normāli, ka mēs, Eiropa, esot NATO, esam tādi kā patērētāji un maksājam tikai 25-30% no [alianses] kopējiem izdevumiem. Amerikāņiem nav pienākuma uzturēt Eiropas drošību. Līdz ar to faktiski mums Ukrainas gadījumā nekas cits neatliek, kā izdarīt diplomātisku spiedienu, jo citai rīcībai neesam pietiekami gatavi. Redzam, kā debates attīstās Vācijā. Tās aizsāka [Vācijas aizsardzības ministre] Ursula von der Leyen, runājot par Vācijas armijas nepietiekamajām spējām. Par šo Vācijas armijas neapmierinošo gatavību dzirdējām runas jau pirms aptuveni 14 gadiem, bet arī pēdējo vairāk kā desmit gadu laikā Vācija nav pietiekami attīstījusi savas militārās spējas.
Jautājumā par Krieviju, kā man daži saka, es pārstāvot vanagu līniju (piez. – ASV politikā ierasti aktīvākas ārpolitikas, kas neizslēdz militārus risinājumus, atbalstītāji). Es to modificēju un saku, ka es esmu Eirovanags jeb Eurohawk. Tas nozīmē, ka es uzskatu – šie draudi, ko mums [Eiropā] rada ISIS, Krievija, Ebolas vīruss, visi norāda uz vienu vājo punktu: novēlotu un nekoordinētu reakciju. Savukārt, novēloti un nekoordinēti mēs reaģējam tāpēc, ka mūsu institūcijas neatbilst esošajiem izaicinājumiem un mēs nespējam ilgtermiņā saskatīt plašāku vīziju par to, kā šīs lietas attīstīsies.
Pie tam Eiropā trūkst līderu, jo mēs paši nevēlamies, lai mums tādi būtu. Pašreiz vēlamies īstenot diezgan pelēcīgu politiku, jo Eiropas Savienībā neesam gatavi runāt ne par padziļināšanos, ne par paplašināšanos. Ja cilvēks paliek uz vietas, viņš regresē. Tāpat ir arī ar institūcijām un valstīm.
Latvijai tas ir fundamentāli svarīgi, jo mums tas ir eksistenciāls jautājums. Citām Eiropas valstīm tas ir jautājums tikai par to, vai dzīvot nedaudz vieglāk vai grūtāk. Taču mums, Latvijā, šis jautājums ir eksistenciāls. Ja Eiropas Savienība sabruks, mēs būsim pirmie cietēji, un to mēs nevaram pieļaut.
Jāapzinās, ka nereti Eiropas Savienību apsūdzam tādu jautājumu nerisināšanā, ko mēs kā dalībvalstis īstenībā neļaujam tai risināt. Mēs nedodam tai attiecīgo kompetenci un pēc tam sūdzamies, ka Eiropas Savienība neko nav atrisinājusi. Tādējādi dažkārt rakstām sūdzību nepareizajam adresātam.
Raugoties plašāk, mēs kā Eiropas Savienība atrodamies globālā pasaulē ar globāliem izaicinājumiem. Taču mums ir problēma ar līderiem. No vienas puses, ir Eiropas Savienības vadošās elites līderi, kas baidās pieņemt nozīmīgus, izšķirošus lēmumus, jo vest cilvēkus uz priekšu vienmēr ir risks. Tajā pašā laikā pieaug radikālisms: Ukip (piez. – UKIP: Apvienotās Karalistes Neatkarīgā partija), Le Pen (piez. – Marine Le Pen: Francijas galēji labējo līdere), Ungārijas [premjerministrs] Orbans; un ir vēl citi, kas saka, – jā, mēs redzam šos pasaules izaicinājumus, bet Eiropa nesniedz atbildi, jo tie „zēni”, protams, nav nekādi līderi. Tāpēc mēs piedāvājam atgriezties, kā dzied Fredijs Merkūrijs no Queen, – Mama please, let me back inside (tulk. – Mammu, lūdzu laid mani atpakaļ).
Radikālie līderi piedāvā ceļu atpakaļ uz turieni, kur esam jau bijuši – uz nacionālu valsti, jo tas sniedzot drošību. Daļa cilvēku Eiropā nejūtas droši, tāpēc viņiem parādās nosliece ieklausīties spilgtos, lai arī radikālos, līderos, kas viņus „ved atpakaļ mājās” – uz nacionālo valsti – un saka: aizslēdziet durvis. Bet tas ir nepareizais variants! Tas vairs nav risinājums. Mums ir jārod nacionālām problēmām Eiropas risinājumi.
Kā Jūs vērtētu apdraudējuma līmeni Latvijas drošībai?
Apdraudējuma līmeni es vairs nesauktu par nenozīmīgu. Kāds tas ir precīzi, to grūti pateikt. Redzam, kas šobrīd notiek Igaunijā (piez. – kontekstā ar Drošības policijas darbinieka Estona Kohvera nolaupīšanu un aizvešanu uz Krieviju), kur situācija, izrādās, ir nopietnāka kā Latvijas gadījumā. Bet viss var ļoti ātri mainīties, un situācija var arī saasināties mūsu pusē. [Igaunijas prezidents] Ilvess pareizi atzīmēja, ka viņu Drošības policijas darbinieka nolaupīšana atgādina Masļenku incidentu Latvijā (piez. – Masļenku robežincidents: 1940. gada 15. jūnijā PSRS NKVD vienības īstenots uzbrukums Latvijas robežsargu posteņiem, nogalinot un nolaupot Latvijas pilsoņus).
Protams, Krievijas pusei ierobežojoši ir vairāki apstākļi. Latvija tomēr ir NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Otrkārt, pat, ja Krievija ir spējīga provocēt sadursmes visās frontēs, sākot no Tālajiem austrumiem un beidzot ar Arktiku un Ukrainu, tā tomēr nav gatava karot visur uzreiz.
Pie tam es ceru, ka Latvijā politiskie līderi neatkārtos tās kļūdas, ko Ulmanis pieļāva 1939. un 1940. gadā. Ir ļoti skaidri jāpasaka mūsu partneriem un potenciālajiem agresoriem: ja notiks uzbrukums Latvijas robežām, tad šeit, Briselē, nekādu diplomātisku sarunu nebūs, jūs uzreiz būsiet iesaistīti karā, un tas jums jāapzinās. Ja šausim uzreiz, viņi nenāks.
DZĪVE BEĻĢIJĀ
Kā Jūs jūtaties Beļģijā, Briselē?
Vēl iejūtos. Protams, Beļģijā un Briselē ir daudz kā saistoša, tomēr Latvijā ir labāk.
Vai ir bijusi iespēja apceļot Beļģijas reģionus, iepazīstot to dabu un kultūras pieminekļus?
Nē, nav bijis daudz brīva laika, taču to droši vien izdarīšu.
Salīdzinot ar Latviju, vai ir kas tāds, kas Jūs Beļģijā pārsteidz, vai tieši pretēji – atgādina par mājām?
Vēl tikai meklēju, kas Beļģijā būtu labāks par to, kas ir Latvijā. Atšķirībā no Latvijas šeit daudz līst. Izbrīnu rada grūtības, kas rodas, cenšoties atrast ātru interneta pieslēgumu vai Wi-Fi. Viesnīcā nebija iespējams uzspēlēt internetā šahu lēnā interneta ātruma dēļ. Kopumā šķiet, ka nenovērtējam to, kas mums ir Latvijā.
Vai plānojat iekļauties vietējā latviešu kultūras dzīvē?
Tad, kad būšu uz vietas [Beļģijā], – jā. Es neplānoju pārcelties šeit uz dzīvi pilnībā, un līdz ar to būs zināmi tehniski ierobežojumi. Beļģijā pamatā esmu no pirmdienas līdz ceturtdienai. Trīs dienas paliek Latvijas politikai un mājai: jāaudzina bērni, jāpļauj zāle un jārok kartupeļi.
Jūs ne vien aktīvi sportojat, bet arī pavadāt daudz laika lasot. Kuru grāmatu Jūs ieteiktu izlasīt katram?
Tas atkarīgs no katra interesēm. Taču droši vien noderētu grāmata, ko ir ieteicis arī Juris Rubenis un Vaira Vīķe Freiberga: Dāga Hammaršelda – zviedru diplomāta un ANO ģenerālsekretāra – dienasgrāmata „Ceļa zīmes”, un tā ir manā somā. Tā varētu noderēt jebkuram.
Kādu vēstījumu Jūs vēlētos nodot Beļģijā dzīvojošajiem latviešiem?
Palieciet latvieši un vienalga, kur jūs esat, lieciet savas valsts intereses pirmajā vietā.
Autors: Pēteris Ancāns, intervija publicēta laikrakstā “Beļģijas Latviešu Ziņas” 2014.g. novembrī