Kalniete: runāsim skaidri un gaiši
1991. gada 24. augusts. Es esmu viesnīcas Rīdzene ātrijā, kad uzzinu, ka Jeļcins ir atzinis Latvijas neatkarību. Prieks ir tik spējš, tik nevaldāms, ka es izskrienu ātrija vidū. Rokas pašas paraujas uz augšu, un, atliekusi galvu, es kliedzu, cik vien spēka, kamēr balss no pārpūles izdziest. Beidzot Latvija ir īsti brīva un mums ir nākotne! Mēs plauksim, mums dzims daudz bērnu, un pēc divdesmit gadiem Latvijā visi runās vienā valodā. Latviešu valodā. Jā, atmoda bija par nākotni mūsu tautai, par tiesībām būt latviešiem. Tāpēc mēs sadevāmies rokās Baltijas ceļā, un tāpēc mēs stāvējam uz barikādēm.
Toreiz es nebūtu ticējusi, ka pēc divdesmit gadiem pienāks diena, kad mums, referendumā balsojot pret divvalodību, būs jāaizstāv mūsu tiesības uz nacionālu valsti. Man atkal un atkal sev jāvaicā, kā mēs tik tālu varējām nonākt. Mēs taču bijām tik piedodoši un saprotoši, ka tiem daudzajiem cilvēkiem, kurus okupācijas laikā šeit atveda padomju rusifikācijas politika, piedāvājām kļūt par Latvijas pilsoņiem. Pretī mēs sagaidījām tikai to, ka viņi būs lojāli Latvijas valstij, zinās un izpratīs mūsu vēsturi, iemācīsies un lietos latviešu valodu.
Diemžēl daudzi šo piedāvāto izlīgumu nepieņēma, jo nevēlējās patiesi atbildēt uz jautājumu, kā un kāpēc viņu vectēvi un tēvi bija nonākuši Latvijā. Viņiem vieglāk bija turpināt dzīvot ar nepatiesiem pieņēmumiem par atbrīvotājiem un attīstītājiem, kas ieradušies te gaidīti un mīlēti. Tas deva morālu pamatojumu izvirzīt nereālas un nepamatotas prasības pēc pilsonības “nulles varianta”, izglītības krievu valodā un valsts valodas statusa krievu valodai.
Es centos būt iejūtīga un saprast tos cilvēkus, kas pēc PSRS sabrukuma bija zaudējuši padomju identitāti, bet citas viņiem nebija. Es cerēju, ka laiks visu noliks savās vietās. Pieļauju, ka līdzīgi juta un rīkojās daudzi latvieši. Tagad jāatzīst, ka mēs esam kļūdījušies un kopš neatkarības atjaunošanas esam sūtījuši divdomīgus signālus. Mūsu neskaidro un nenoteikto integrācijas politiku viņi ir iztulkojuši kā nācijas gribas trūkumu. Ar savu gatavību runāt krieviski mēs esam mazinājuši viņu motivāciju lietot latviešu valodu. Savukārt Latvijas valsts vadītāju, ministru un deputātu gatavību runāt krievu valodā mediji uzskata par pienākošos lietu, nevis par labas gribas izpausmi. Tāpēc es uzskatu, ka turpmāk valsts vadošajām amatpersonām publiski vienmēr būtu jārunā latviski. Tas nav individuālas izvēles, bet valstiskas pašapziņas un pašcieņas jautājums.
Mēs esam pieļāvuši kļūdas arī izglītības sistēmā, kura īsti neveido valsts piederības un patriotisma jūtas ne latviešu, ne cittautiešu skolēnos. Mēs pārāk maz uzmanības esam pievērsuši pilsoniskajai izglītībai, izpratnes veicināšanai par pilsoņu tiesībām un pienākumiem pret valsti. Pēc neatkarības atjaunošanas valdībai strauji bija jākoncentrējas uz pirmās pēcneatkarības paaudzes eiropeiska pasaules uzskata un patriotisma jūtu veidošanu. Šim procesam bija jāiet roku rokā ar tikpat strauju latviešu valodas lomas palielināšanu mācību procesā. Tā būtu skaidra un noteikta politika, kuru īsteno absolūtais vairākums Eiropas valstu.
Pēc 18. februāra mums ir jārīkojas mērķtiecīgi un sistemātiski, lai mēs labotu mūsu pieļautās kļūdas. Tā mēs pierādīsim gan paši sev, gan pārējai pasaulei mūsu nācijas stingro gribu sasniegt mērķi – latvisku Latviju vienotas Eiropas kodolā. Viens no soļiem ceļā uz šo mērķi ir 18. februāra referendums, kurā mums ļoti skaidri un gaiši jāpasaka NĒ! sabiedrības šķēlējiem. Tāpēc iesim paši un aicināsim citus nepalikt malā un nobalsot PRET!
Autore:
Sandra Kalniete
Eiropas Parlamenta deputāte (Vienotība, ETP grupa)