Kalnietes uzruna partijas VIENOTĪBAS kongresā
Es ļoti lepojos ar to, ka mēs, trīs partijas spējām apvienoties un radīt Vienotību. Mēs apzinājāmies, cik svarīgi Latvijas izaugsmei ir pārtraukt politisko fragmentāciju un nostiprināt politisko sistēmu, kas valstij dod lemt spējīgu Saeimu un lemt spējīgu nevis fragmentētu valdību. To Vienotībai ir izdevies sasniegt un rezultātā Latvija ir iegājusi politiskās stabilitātes joslā. Tagad, kad Krievija ir mainījusi savu ārpolitiku un vairs neievēro to starptautisko kartību, kas tika iedibināta Eiropā pēc 2.pasaules kara, stabila valsts politika Latvijai ir svarīgāka nekā jebkad kopš mēs atjaunojām valsts neatkarību. Tāpēc Vienotībai nav citas izvēlēs kā turpināt strādāt Latvijas izaugsmei un cilvēkiem. Mūsu tuvākais uzdevums ir spoži novadīt pirmo Latvijas ES prezidentūru. Vēsture saglabās tikai to, ko mēs izdarīsim. Nevis mūsu atrunas un skaidrojumus, kāpēc Anniņa sastrīdējās ar Lienīti, vai kāpēc Jānītis aizlika priekšā kāju Pēterītim.
Strādājot Eiropas Parlamentā, man ir iespēja regulāri iepazīties ar konfidenciālu informāciju, kas raksturo tos paņēmienus un līdzekļus, kurus Krievija izmanto Eiropā un īpaši savās kaimiņvalstīs ar mērķi sašķelt un destabilizēt sabiedrību. Krievija rīkojas detalizēti, ar precīzu adresāciju un visaptveroši. Šodien Krievijas propagandas un uzpirkšanas mašīna ir spēcīgākā pasaulē. Putina Krievija šodien vērienīgi finansē Eiropas galēji labējās partijas un organizācijas, stiprina separātistu kustības, aktīvi veido valstiskas nevalstiskās organizācijas savās kaimiņvalstīs, uzpērk plašsaziņas līdzekļus un rada savu ietekmes aģentu tīklu starp dažādu valstu politiskās elites pārstāvjiem. Mērķis ir skaidrs – vājināt Rietumu vienotību un izveidot Krievijai "piederošu" valstu buferzonu.
Kaut gan Krievijas mēģinājumi ietekmēt mūsu politiskos un ekonomiskos lēmumus turpinās kopš valsts neatkarības atjaunošanas, tomēr pēdējos gados spiediens ir ievērojami palielinājies. Diemžēl jāatzīst, ka Latvija ir kļuvusi Krievijas ietekmei īpaši pieejama valsts. Nē, ne jau pie mums dzīvojošo krievu cilvēku vai pareizticīgo dēļ, bet dēļ nomācoši zemās mūsu tautas pašapziņas. Kad nesen kādā aptaujā izlasīju, ka uzbrukuma gadījumā tikai 16% no aptaujātajiem ir gatavi aizstāvēt Latviju, kamēr trešā daļa bēgs projām, man kļuva baisi. Dramatiskākais, ka Putina kliķe to labi zina. Viņi zina, ka Latvija ir atvērta propagandas karam un meistarīgām manipulācijām ar sabiedrisko domu ne tikai krieviski runājošo iedzīvotāju daļā, bet arī starp latviešiem. Nemaz nebūs nepieciešami zaļie cilvēciņi, lai atkal iekārtotos pie mums. Pietiek vien maksāt pērkamiem polittehnologiem, dzeltenajiem portāliem, lai tie ražotu safabricētus atmaskojošos un kompromitējošus rakstus gan par valdības lēmumiem, gan par tiem politiķiem, kas stingri stāv Latvijas interešu sardzē. Mūsu sociālie tīkli mudž no Krievijas apmaksātiem troļļiem, kas apņirdz Latviju, mūsu cilvēkus un mūsu vērtības. Un ir pietiekami daudz to, kas šai apņirgšanai piebalso.
Šajā uzirdinātajā aizdomu, dažādu afēru un baumu jūklī ir grūti saprast, kas ir kas, ko kurš dara un par ko kuram ir jāatbild. Tāpēc es neredzu cita ceļa, kā pārtraukt nelietderīgi šķiest enerģijas, vainojot visus par visu. Šim negatīvismam ir jāpaceļas pāri un katram jāatbild sev, kas ir man vienvienīgi dotās dzīves lielākā vērtība. Taču ne paštaisnums citādo apkarošanā un savas vienīgi pareizās taisnības uzspiešana citiem. Ja mēs katrs šo vissvarīgāko patiešām spēsim saprast, tad vispirms būsim ieguvēji paši un tāpat ieguvēji būs arī mūsu līdzcilvēki un mūsu Latvija. Es ceru, ka Krievijas ēna pie mūsu valsts robežām palīdzēs katram un ikvienam attapties un saprast, ka ar savu nihilismu un neticību sev mēs riskējam pazaudēt savu valsti.
Tieši tāpat kā ikvienam ir jāieskatās sevī, tā arī mums kā apvienojušos cilvēku kopumam ir kritiski jāieskatās savā organizācijā un jāsaprot, kā mēs gribam turpmāk dzīvot kopā un ko vēlamies kopā izdarīt. Pirms katra Vienotības kongresa es sevī mēģinu atbildēt uz jautājumu, kas vairāk palīdz mums kā domubiedru kopai augt un attīstīties. Vai kritiska analīze vai iedvesmojošs, atzinīgs vērtējums. Līdz šim es vienmēr esmu izšķīrusies par iedvesmojošu vērtējumu. Kāpēc? Tāpēc, ka ne tikai Latvijas partijas, bet arī partijas Eiropā un ASV savus kongresus izmanto, lai parādītu partijas vienotību, spēku un ietekmi, jo tieši to no partijas sagaida tās atbalstītāji. Kongress, manuprāt, nav pats piemērotākais formāts detalizētai, pašanalīzei un paškritikai – tām ir nepieciešami apstākļi bez starmešu gaismas. Tas iespējams Domē, konferencēs vai reģionālās sanāksmes.
Taču ir lietas par kurām šajā kongresā vēlos runāt. Mani biedē neiecietība un agresivitāte, kas izpaužas partijas biedru vārdos, rīcībā un sarakstē. Vienotības spēks ir tās dažādībā. Spējā atrast līdzsvaru starp konservatīvo un liberālo domu. Taču pēdējā laikā ir uztraucoši vērot, cik ļoti šis iecietības gars iet mazumā. Partijā arvien noteiktāk iezīmējas oficiālā jeb pareizā līnija un tie, kas tajā vai citā jautājumā domā citādi, tiek apklusināti un, ja vēl neliekas mierā – tad konservatīvais spārns lielā vienprātībā tos pastumj malā. It kā jau viedokļa vairākumam būtu tiesības tā rīkoties, taču Eiropas demokrātija no vairākuma diktatūras atšķiras ar to, ka vairākums vienmēr rēķinās ar mazākuma viedokli. Arī mums jāatsakās no Vecās derības principa, ko tik veikli piekopa boļševiki – kas nav ar mums, ir pret mums. Liberāli demokrātisko cilvēku aktīvā apkarošana Vienotībā nav tālredzīga, jo tā aizbiedē no partijas atbalstītājiem modernāk noskaņotus cilvēkus, kuriem Vienotība Latvijas politiskajā spektrā ir vienīgā iespējamā izvēle. Vienotībai, kļūstot arvien konservatīvākai, mazinās cerības piesaistīt jaunās un jaunākās paaudzes vēlētājus. Viņi paliek karājamies tādā kā tukšumā vai seko tādām protesta balsojuma zvaigznēm, kā Artuss Kaimiņš. Tāpēc tā ir Vienotības atbildība neatdot jauno paaudzi, kas ir mūsu valsts nākotne, radikāļiem vai populistiem.
Mūsu partijai tuvākajos divos gados ir ļoti nopietni jādomā par paaudžu maiņu. Mani ir sešdesmit divi gadi un politikā es esmu kopš 1988.gada. Es apzinos, ka Latvijas politikā es esmu vecvecmāmiņa! Tieši tāpēc es nolēmu vairs nekandidēt par Domes priekšsēdētāju. Es priecājos, ka Cēsu mērs Jānis Rozenbergs ir piekritis kandidēt uz šo tik svarīgo partijas vadības amatu. Ja jau viņš spēj ar panākumiem vadīt Cēsis, tad es nešaubos, ka Vienotība daudz iegūs, viņam kļūstot par Domes priekšsēdētāju. Protams, lēmums ir Jūsu rokās, godātie kongresa delegāti.
Godātie domubiedri,
Mēs šodien izvēlēsimies partijas priekšsēdētāju starp diviem cienījamiem kandidātiem. Es vēlos pateikties Solvitai Āboltiņai par pašaizliedzīgo darbu, vadot Vienotību un izvadot partiju ar panākumiem caur vairākām vēlēšanām. Tāpat paldies Andrejam Judinam par gatavību kandidēt, tādejādi pozitīvi izceļot Vienotību pārējo Latvijas politisko partiju vidū, kurās parasti ir tikai viens vadītāja amata kandidāts. Nobeigumā es vēlos vērsties pie abiem partijas priekšsēdētāja kandidātiem ar lūgumu vienmēr atcerēties seno romiešu teicienu – kas ir atļauts Jupiteram, tas nav atļauts vērsim. Pārfrāzējot – ko var atļauties ikviens cits partijas biedrs, to nevar atļauties partijas priekšsēdētājs. Partijas priekšsēdētājam ir jāpaceļas pāri savai personīgajai patikai un nepatikai un jāstrādā iekļaujoši, pieņemot biedru uzskatu dažādību un to veicinot. Tas prasa ne tikai gudrību un pieredzi, bet arī pacietību, savaldību un laipnību. Gudrību un iecietību es novēlu ikvienam no mums. Arī pati sev. Mūsu atbildība par Latvijas nākotni ir pārāk liela, lai mēs varētu atļauties niekoties un viens otru apkarot.
Dievs svētī Latviju!