Liepiņa un Engīzera atbildes uz videosarunas jautājumiem

Jautājums: Kādas ir Jūsu domas par to, vai skolā skolēniem māca to, kas nepieciešams jauniešiem, skolu beidzot?
Edgars Engīzers: Gan jā, gan nē. Daudzas lietas, ko māca skolā nav praktiski pielietojamas, tomēr tās ir nepieciešamas domāšanas attīstībai kā tādai. Ir, protams, arī virkne lietu bez kurām tīri labi varētu iztikt.

E. E.: Manuprāt iespējami arī pārsteigumi. Konkrētu vietu skaitu pagaidām neesmu prognozējis. Būtu labi, ja koalīciju varētu izveidot Vienotība ar ZRP. Protams, daudz kas atkarīgs no piedāvātajām personālijām ministru amatiem.

K. L.: Manuprāt, primāri jāveic reforma pamatizglītībā, panākot, ka šai posmā bērni iemācās iepriekš nosauktās pamatprasmes, jo uz tām tad balstās viss pārējais, ko cilvēks savas dzīves laikā mācās.
E. E.: Vispirms ir skaidri jādefinē valstij prioritārās nozares 🙂 Jāaktualizē ražojošās nozares kopumā, iepretim pēdējo laiku modei uz apkalpojošo sfēru.

K. L.: Manuprāt, ar mehānisku augstskolu apvienošanu mēs neko daudz neiegūsim. Te drīzāk ir rūpīgi jāizvērtē, kurās augstskolās ir dublējošās programmas, kura augstskola konkrēto programmu realizē labāk, un tikai tai jāatstāj šīs programmas realizācija.
E. E.: Vajadzētu pievērst uzmanību 1.līmeņa augstākās izglītības iestādēm, runājot ne tikai par valsts augstskolām, bet par akreditācijas procesu kopumā. Universitātes apvienot nebūtu vēlams.

K. L.: Būtiski palielinot darba devēju iesaisti gan profesionālās izglītības satura izveidē, gan prakšu vietu nodrošināšanā, gan profesionālās izglītības iestāžu pārvaldē un materiāli tehniskajā nodrošināšanā. Mans viedoklis – profesionālās izglītības iestādēm jābūt konkrētās nozares uzņēmumu pārvaldībā, jo šie uzņēmumi ir tieši ieinteresēti kvalitatīva darbaspēka izglītošanā.
E. E.: Iesaistot uzņēmējus savas nozares nākamā darbaspēka sagatavošanai, gan teorētiski, aktualizējot zināšanu un prasmju kopumu, kas nepieciešams konkrētā nozarē, gan praktiski, integrējot mācību prakses reālā ražošanas procesā.

K. L.: Veidojot kompetences centrus, kuros būtu iespējams iegūt augstas kvalitātes profesionālo izglītību, kas būtu aprīkoti ar modernākajām darba tirgū lietotajām tehnoloģijām, kā rezultātā audzēkņi apgūtu atbilstošas prasmes.
E. E.: Pirmkārt jau izbeigt absurdos konkursus uz zemākā līmeņa vakancēm, kurās pieprasa augstākās akadēmiskās izglītības apliecinājumu.

K. L.: Uzskatu, ka esmu pietiekami kompetents un gatavs darbam Saeimā, un galvenokārt tāpēc, ka zinu, kur atrast informāciju, kas man konkrētajā brīdī būs nepieciešama. Tāpat Saeimas deputāta darbā ļoti nozīmīgs ir pētnieciskais aspekts, lai sagatavotu iespējami labākos likumprojektus, un pētniecība ir viena no manām stiprajām pusēm.
E. E.: Jā!

K. L.: Manuprāt, Latgales problēmas ir saistītas galvenokārt ar darbavietu trūkumu, kā rezultātā cilvēki, īpaši jauni un spējīgi, aizbrauc uz Rīgu vai ārzemēm, kur darbu var atrast. Vecākiem atrodot darbu, piemēram, Rīgā, visbiežāk viņi pārceļas uz Rīgu arī dzīvot un aizved līdzi arī bērnus, kuri skolas gaitas sāk vai turpina Rīgas skolās. Līdz ar to Latgales skolām, īpaši ārpus Daugavpils un Rēzeknes, pietrūkst skolēnu, kas bieži vien, jaunieviestā principa ‘nauda seko skolēnam’ dēļ, šīm skolām ir letāls, rezultātā tiek zaudētas dažviet vienīgās darbavietas.

Pirmais risinājums ir vienmērīga ekonomiskā attīstība reģionos, tai skaitā Latgalē, un tas ir arī viens no Dombrovska plāna stabilai Latvijas attīstībai pamatmērķiem. Ja Latgalē attīstīsies jauni uzņēmumi, radīsies jaunas darbavietas, cilvēkiem būs iemesls nebraukt prom un arī atgriezties jau aizbraukušajiem, izvēlēties Latgali par savu patstāvīgo dzīvesvietu. Tas atrisinātu skolu problēmas ar klašu nokomplektēšanu.

Otrs risinājums ir pilnveidot principu ‘nauda seko skolēnam’, ar īpašu koeficientu palielinot naudas apjomu skolām pašvaldībās ar mazāku kopējo iedzīvotāju skaitu. Un, protams, šai naudai būtu skolēnam jāseko līdz galam – līdz konkrētajai izglītības iestādei, kurā skolēns mācās.
E. E.: Lauku novados reāla problēma ir mazās skolas – izglītības pieejamība un tās kvalitāte. Ir novērojams kvalitatīvas augstākās izglītības deficīts – jāpievērš uzmanība kvalitātes rādītājiem, jāveido ciešāka sadarbība ar labākajām nozaru augstskolām.

K. L.: Šo jautājumu nevaru komentēt.
E. E.: Pēc absolvēšanas ir grūti izsekot augstskolas audzēkņu gaitām, bet ņemot vērā starptautisko projektu izplatību es teiktu – gandrīz visu. Tehnoloģiju jomā visizteiktāk RTU un VeA, citas zinātnēs arī LU, ViA, un citas nozaru izglītības līderes.

K. L.: Mans viedoklis ir, ka aizliegšana ir efektīvākais veids, kā zaudēt kontroli pār kaut ko. Tā kā izskaust prostitūciju nav iespējams, manuprāt, mums ir jāseko seno romiešu piemēram, proti, tai jābūt legālai, kontrolētai un apliktai ar nodokļiem. Bet sutenerisms un cilvēku vardarbīga iesaistīšana prostitūcijā nekādā ziņā nav pieļaujama un tai jābūt krimināli sodāmai!
E. E.: Nē. Sabiedrība kopumā no tā tikai zaudētu. Tā cieši ir saistīta ar cilvēku tirdzniecību, kas nav pieļaujama. Tāpat nav legalizējama kontrabanda, narkotiku izplatīšana, rekets un citi noziedzīgas darbības veidi.

K. L.: Pamata un vidējā izglītībā – izglītības saturs jāorientē uz iepriekš nosauktajām pamatprasmēm, turklāt jānodrošina, ka tas tā ir arī reālajā dzīvē; skolotāji jāatbrīvo no lieku formalitāšu kārtošanas, lai viņiem būtu vairāk laika gan darbam klasē, gan profesionālajai pilnveidei.

Augstākajā izglītībā – jāpalielina viesprofesoru/vieslektoru skaits, kas jau ir esošā Augstākās izglītības likuma grozījumos, kā arī būs topošajā Augstākās izglītības un zinātnes likumā; jāpilnveido studiju un studējošā kredīta dzēšanas sistēma, lai motivētu jaunos speciālistus strādāt savā nozarē.

Jāpilnveido tālākizglītības sistēma, tai skaitā kvalifikācijas paaugstināšanas un pārkvalifikācijas sistēma, lai cilvēkiem būtu iespēja operatīvi mainīt savu kvalifikāciju atbilstoši darba tirgus prasībām – gan no zemākas uz augstāku, gan no vienas nozares uz citu.

Jautājums: K. Liepiņ, Jums ir augstākā izglītība, bet tajā pašā laikā jūs esat ilgstoši bezdarbnieks. Kas ir vainīgs – Jūs vai izglītības kvalitāte?

K. L.: Pirmkārt, manis izvēlētā akadēmiskā izglītība neatbilst karjeras iespējām šajā jomā, jo akadēmiķus nevajag tik daudz, cik tie tiek sagatavoti. Tomēr izglītības primārais uzdevums nav sagatavot speciālistus konkrētai nozarei, bet gan izglītot cilvēku. Tādēļ es izvēlēto izglītību uztveru kā ļoti noderīgu un uzskatu, ka tā man ir devusi daudz vairāk nekā izglītība, ar kuru es varētu dabūt konkrētu darbu.

Otrkārt, šī gada laikā, kopš esmu bezdarbnieks, es darba meklējumiem esmu veltījis mazāk laika nekā savai profesionālajai pilnveidei politikā un politiskās karjeras veidošanai.

K. L.: Nevaru komentēt šo jautājumu.
E. E.: Diemžēl daudzi ierēdņi kā komandējumus formē atpūtas braucienus, skaidrs, ka eksotiskāk ir doties uz tālākām un siltākām zemēm 🙂 Pieredzes apmaiņa ar valstīm, kurās ir līdzīga sociālekonomiskā situācija notiekti būtu efektīvāka.

K. L.: Cik man zināms, šīs biedrības dibinātāji un biedri ir, diemžēl, bijušie LSDSP biedri – Ansis Dobelis, Ervins Labanovskis u.c. Tās mērķi ir progresīva nodokļu sistēma un varas un tautas tuvināšana, un šos mērķus es atbalstu. Vēlos piebilst, ka esmu parakstījis viņu iniciatīvu portālā www.manabalss.lv par progresīvā iedzīvotāju nodokļa ieviešanu.

„Vienotība” ar šo biedrību sadarbojas tādēļ, ka tās mērķi saskan ar daļu no mūsu programmas, jo daļa „Vienotības” biedru atbalsta sociālliberālās vērtības.
E. E.: Kopumā pozitīvi. Daudzi mērķi ir atbalstāmi, kas saistīti ar iedzīvotāju vairākumam godīgākas nodokļu sistēmas un godprātīgāku valsts pārvaldes realizēšanu. Daļa no izvirzītajiem mērķiem atbalstāmi nav, piemēram, vēlēšanu vecuma sliekšņa pazemināšanu pašvaldību vēlēšanās. Kopumā par biedrības mērķiem un darbību informācija ir pieejam 🙂

K. L.: Pieļauju, ka reģionos, kur izplatīti konkrēti vietējie dialekti, īpaši tad, ja to pastāvēšana ir apdraudēta, varētu ļaut veidot bilingvālās izglītības programmas daļēji vietējā dialektā, tās pielīdzinot mazākumtautību izglītības programmām.
E. E.: Šķiet pēdējā valodnieku atziņa ir, ka latgaliešu … ir latviešu valodas paveids,, bet ventiņu … ir latviešu valodas dialekts, ja nemaldos. Ja latgliešu izloksni ir iespējams apgūt vairākās skolās Latgalē, par ventiņu izloksni neesmu pārliecināts, kaut gan šis kultūras vērtības būtu kopjamas un saglabājamas, arī caur izglītības sistēmu.

K. L.: Darbavietu, kā arī, īpaši jauniešiem, brīvā laika pavadīšanas iespēju trūkums. Bezmaz vai vienīgais brīvā laika pavadīšanas veids daudzviet jauniešiem ir ‘tusēšana’ vienaudžu lokā sabiedriskā transporta pieturvietās, kur bieži vien galvenais izklaidētājs ir alkohols.

Darbavietu problēma risināma, veicinot ekonomisko attīstību un jaunu uzņēmumu rašanos reģionos. Savukārt jauniešiem nepieciešamas iespējas lietderīgi pavadīt brīvo laiku, ko var sniegt jauniešu centri, interešu pulciņi, sporta klubi. Ļoti labs risinājums būtu skolas, kas ir universāli izglītības un kultūras centri, kur pēc mācību laika notiktu gan interešu pulciņi jauniešiem, gan tālākizglītības kursi pieaugušajiem, kā arī dažādas citas personību pilnveidojošas aktivitātes, piemēram, deju kursi.
E. E.: Lielākoties tā ir retā apdzīvotība, kas arvien samazinās. Tālāk no maģistrālajām šosejām paveras samērā pesimistiska pamestības ainava. Pilsētās nomācošs ir bezdarba līmenis un akulturizācija, kas saistāma ar augstāku mērķu zudumu sabiedrībā. Bērni aizbrauc uz pilsētām, Rīgu, ārzemēm, milzīgs bezdarbs, alkoholisms, bet visskumjākais ir pašas sabiedrības pesimisms.

E. E.: Protams, plānojot jebkuru braucienu ir nepieciešamas iepriekšējs audits par brauciena mērķiem un lietderīgumu. Daudz ko nosaka un veicina arī personīgi kontakti, ko nevar aizstāt ar elektronisko saziņu, tomēr daudz būtiskāka būtu ministriju darbinieku komunikācija ar ārzemju kolēģiem. Ministri kā politiskas figūras nāk un iet, bet problēmas paliek, lielā mērā uz ierēdņu pleciem. Diemžēl, ne vienmēr viņi spēj ar tām tikt galā.

K. L.: Manuprāt, galvenais, kas cilvēkam ir jāiemācās, ir pašam patstāvīgi mācīties, meklēt un atlasīt nepieciešamo informāciju, to izvērtēt, un sadarboties. Tad nonākot darba tirgū cilvēks spēs daudz vieglāk piemēroties tā prasībām.
E. E.: Tas ir svarīgi ne tikai mazām valstīm. Ir nozares, kurās darba tirgus spēj sagatavot speciālistus caur praktisku darbību, tomēr ir arī nozares, sevišķi akadēmiski zinātniskas (arī no profesionālām – piemēram, inženierzinātnes, ārstniecība), kurās ari specifiskās prasmes ir jāapgūst formālās izglītības ietvaros.

K. L.: Nevaru komentēt.
E. E.: Varbūt drīzāk ir jāvērtē sistēma, kas ļauj legāli apiet vai optimizēt nodokļu maksāšanu. Ja ir iespēja legāli izvēlēties maksāt vairāk vai maksāt mazāk domāju ikkatrs izvēlētos otro variantu. Bet nodokļu sistēma ir jāsakārto, lai šādu manipulāciju rezultātā valsts neciestu zaudējumus.

K. L.: Informējot par NVA Karjeras izvēles centru un tā piedāvājumu, kas pieejams arī reģionos, ne tikai Rīgā. Nepieciešams pašam NVA daudz aktīvāk reklamēt sevi, lai jaunieši uzzinātu par to.
E. E.: Galvenais informācijas avots lauku jauniešiem ir skola un pašvaldība. Jāveicina visu pašvaldību iesaistīšanās sabiedrības informēšanā par aktuālām lietām, arī jauniešu iespējām.