Linda Medene: Nav jābūt juristam, lai izprastu cilvēktiesības
Cilvēktiesību pamatprincipi radīti, lai sniegtu iespēju ikvienam indivīdam attīstīt un realizēt tam piešķirtās cilvēcīgās īpašības – saprātu, talantus, garīgumu, nodzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Ikdienā mēs neizjūtam cilvēktiesību nozīmību, neapzināmies to esamību, pieņemam tās par pašsaprotamām. Tomēr vai cilvēktiesības ir pašsaprotamas?
Cilvēktiesības attīstījušās pamazām – sākumā kā atziņas morāles līmenī, un tikai pēc Otrā pasaules kara, kurš iegājis pasaules vēsturē ar smagiem noziegumiem pret cilvēci, pirmo reizi tās tika nostiprinātas starptautiskās politikas un tiesību līmenī. Tomēr noziegumi pret cilvēci nebeidzās ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanu 1948. gadā. Arī šobrīd visā pasaulē notiek cilvēktiesību pārkāpumi, tieši šobrīd kādam cilvēkam tiek liegta cilvēka cienīga dzīve.
Ko nozīmē cilvēka cienīga dzīve, ko nozīmē cilvēktiesības? Tās ir cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības, jau 17. gs. Dž. Loks definēja cilvēka dabiskās tiesības uz dzīvību, brīvību un privātīpašumu. Tās ir tiesības dzīvot brīvi, runāt, ko domājam, un sagaidīt, ka arī citi pret mums izturēsies ar cieņu, respektēdami mūsu tiesības. Tās ir kā uzvedības normas, kas nodrošina cilvēces eksistenci kopumā. Cilvēktiesības ir pretējas jebkurai diskriminācijai, tās piemīt ikvienai cilvēciskai būtnei, neatkarīgi no tās valstiskās un etniskās piederības, reliģijas, rases, dzimuma, vecuma, seksuālās orientācijas vai citām pazīmēm.
Ikdienas rutīnā, politisko notikumu virpulī, ekonomisko krīžu nomākti, mēs aizmirstam par mūsu dzīves stūrakmeņiem. Par cilvēktiesībām iedomājamies tikai tad, kad kāds no mums vai mums tuvajiem cilvēkiem cieš no to pārkāpuma. Demokrātija mūsdienās ir cilvēktiesībām vislabvēlīgākā valsts iekārta, tieši demokrātiskās valstis cilvēktiesību konvenciju ir iekļāvušas savās konstitūcijās vai to analogos. Taču palūkosimies, kas šobrīd notiek pasaulē! Sīrijā nogalināti tūkstošiem protestantu, kas noguruši no diktatoriskā režīma un iestājās par demokrātiskām reformām, Somālijā desmitiem gadu ilgst pilsoņu karš, vesela paaudze uzaugusi kara un cietsirdības apstākļos, kur aug bērni, kuriem ir pašsaprotams karš, nevis cilvēktiesības. Vēl nesen vardarbīgi apspiestie nemieri Baltkrievijā, tagad Krievijā, un tādu piemēru ir vēl daudz.
Sabiedrībā bieži dzirdami kādu reliģiju, rasi vai tautību diskriminējoši un cietsirdīgi izteikumi, taču vai šo izteikumu autori aizdomājas, ko patiesībā šie vārdi nozīmē? Ir sena paruna – nedari otram to, ko negribi, lai tev dara, kas ietver sevī cilvēktiesību esenci. Mēs ikviens vēlamies dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, mēs ikviens vēlamies sevi realizēt, būt vienlīdzīgi, nediskriminēti. Arī mūsu cilvēktiesības reiz bija ierobežotas, tā nav nezūdoša vērtība, tāpēc pieņemt cilvēktiesības par pašsaprotamām ir iedomība, jo mēs nevaram paredzēt nākotni. Ir svarīgi izprast, ka cilvēce – tas ir viens veselums, kā milzīga ģimene. Ja kāds mūsu ģimenes loceklim dara pāri, mēs taču neesam vienaldzīgi? Un tad, kad kāds dara pāri mums, mēs taču sagaidām, ka mūs aizstāvēs, ka mums palīdzēs? Pasaule ir pilna cietsirdības, mantas un varas kāres. Nebūsim vienaldzīgi un atbalstīsim tos, kuru cilvēktiesības tiek pārkāptas, un galvenais, nebūsim tie, kas tās pārkāpj, jo visi cilvēki šajā pasaulē ir vienlīdzīgi.
Bloga autore: Linda Medene, VJO valdes locekle