Pabriks: attieksme pret vidi ir attieksme arī pret valsti
Latvijas Lielā talka ir lieliska tradīcija. Talkoju, kad vien varu, tomēr katru reizi aizdomājos, kā talkošanas ideju daudziem likt paturēt prātā katru dienu. Kā panākt, lai tukšā kafijas krūzīte, pudele vai papīrs nenokristu turpat zemē, bet gan tiktu aiznests līdz tuvākajai atkritumu urnai? Jo biežāk tā tiks darīts, jo vairāk lielās talkošanas laikā drazu vākšanu varēsim aizstāt ar citiem vides sakopšanas darbiem – koku stādīšanu, parku atjaunošanu un labiekārtošanu, palīdzību sniegšanu dažādām sociālajām iestādēm, upju tīrīšanu u.tml. Vienlaikus esmu nonācis pie secinājuma, ka attieksme pret apkārtējo vidi iet roku rokā gan ar audzināšanu, gan cilvēka attieksmi pret savu valsti.
Tas, kāpēc cilvēki regulāri piemēslo kāpas, mežus un citas zaļās zonas, man ir diezgan liela mīkla. Visticamāk, tas lielā mērā ir atkarīgs no audzināšanas. Skatoties uz saviem bērniem, man ir grūti iedomāties, ka viņi nomestu papīrus vai pudeles zaļajā zonā, kaut vai pilsētas parkos. To ir grūti iedomāties, jo viņi skaidri apzinās, ka tā nav pareizi darīt. Līdz ar to pirmā kļūda acīmredzot slēpjas audzināšanā, un tas ir ieteikums vecākiem – skaidrot saviem bērniem, ka atkritumiem ir domātas urnas un nevajag būt slinkam. Protams, šajā ziņā ir zināms “mantojums” arī no Padomju laikiem, kad sistemātiski trūka atkritumu tvertņu, arī pudeles īsti nebija kur nodot, un atsevišķi privātmāju saimnieki, līdz ar tumsas iestāšanos, atkritumus veda līdz tuvējam grāvim, mežmalai vai kur citur.
Jāatzīst, ka talkas būtu daudz mazāk vajadzīgas, ja cilvēki ikdienā neatstātu visu tur, kur kaut mirkli pasēdējuši vai gājuši garām. Lai tā nenotiktu, nenoliedzami ir jāspēj nodrošināt arī atkritumu urnu pieejamība. Domāju, ka par ļaunu nenāktu arī tas, ka tiktu uzstādīts daudz vairāk brīdinājuma zīmes par dabas piesārņošanu, jo pašvaldībās tādas nekur īsti neesmu redzējis. Gadskārtējās talkas ir laba lieta, taču būtībā tas ir audzināšanas un personīgās atbildības jautājums. Ja cilvēks nav gatavs uzņemties atbildību par savu apkārtējo vidi un plastmasas turziņu vai pudeli savās rokās, ir ļoti grūti iedomāties, ka viņš spēs uzņemties atbildību par savu valsti.
Dažkārt esmu dzirdējis lielās talkas pielīdzinām Padomju laikiem. Varbūt kādam ir tādas asociācijas, jo tad tika uzspiests kolektīvisms. Tomēr jāsaprot, ka mēs jau neesam individuālisti – mūsos dominē pārāk daudz egoisma, un šādās talkās un kopīgos pasākumos mēs spējam paskatīties un izdarīt kaut ko acīmredzami kopīgi. Talka jau nav tikai, lai strādātu. Talka tiek rīkota arī tādēļ, lai socializētos. Mūsdienu 21.gadsimta mediju un sociālo tīklu vidē socializācijas starp cilvēkiem nekad nav par daudz.
Talkosim un vienlaikus padomāsim par to, kā mēs turpmāk spētu gādāt, lai mazinātu dabas piemēslošanu!