Skip to main content

Pabriks: NATO ir, bet jāpaplašinās

29. marts bija īpaša diena Latvijas vēsturē. Tieši pirms desmit gadiem šajā dienā Latvija kļuva par pilntiesīgu Ziemeļatlantijas līguma organizācijas jeb NATO dalībvalsti. Turklāt šī Latvijai nozīmīgā jubileja aizrit Ukrainas zīmē, tādēļ jo īpaši svarīgi ir katram no mums vēlreiz novērtēt ieguvumus un izdarīt secinājumus, cik svarīga ir mūsu dalība NATO.

Latvijas iestāšanās NATO pati par sevi ir jāuzskata kā ļoti veiksmīgi izmantota izdevība, jo toreiz, pirms desmit gadiem, mūsu iespēja pievienoties šai organizācijai tika apšaubīta no daudzu dalībvalstu puses. Bija virkne valstu, kuras uzskatīja, ka Baltijas valstis nav jāuzņem, bija virkne arī mūsu pašu analītiķu un ekspertu, kuri domāja, ka Latvija nekad nenokļūs NATO. Taču mēs šo laika ziņā ļoti ierobežoto iespēju izmantojām. Manuprāt, lielā mērā mūsu drošība pašreizējos apstākļos ir tiešs rezultāts tam, ka esam NATO biedri, tādēļ mēs nevaram par zemu novērtēt līdzdalību šajā organizācijā.
 

Ko tas mums ir devis praktiski?
Latvijai tas ir devis desmitiem miljonu vērtu ārvalstu palīdzību, kā arī iespēju būt politiski ietekmīgākiem, jo NATO nav tikai militārs, bet arī politisks bloks. Tas ir devis iespēju popularizēt un skaidrot mūsu reģiona apdraudējumus, kā arī drošības jautājumus. Tas ir devis mums iespēju ietaupīt miljardiem (tieši tā – miljardiem!) eiro, no NATO puses nodrošinot gaisa patrulēšanu Baltijas reģionā vien.

NATO mums ir devusi arī iespēju un zināmā mērā pat sekmējusi militārā sfērā daudz veiksmīgāk sadarboties Baltijas valstu vidū un ar Baltijas jūras reģiona valstīm. Mēs nepārspīlējot varam pateikt lielu paldies mūsu dalībai NATO, jo tā rezultātā militārā sadarbība starp Baltijas valstīm ir kļuvusi par visefektīvāko, ja salīdzinām ar jebkuru citu sadarbību – vai tā būtu kultūras, sporta vai ekonomikas sfēra; tieši militārajā jomā esam tikuši vistālāk.

Runājot par pašreizējiem krīzes apstākļiem Ukrainā, mēs redzam, ka NATO ir gatava spert arvien nopietnākus soļus, lai pastiprinātu Baltijas reģiona drošības garantijas.

Ja mēs nebūtu NATO dalībvalsts, pirmkārt, mums nāktos tērēt ne tikai 2% no IKP, ko mēs joprojām nedarām, bet pat 4-5% no IKP, lai sev garantētu kaut jebkādu drošību. Otrkārt, ko mēs iesāktu, ja pie mums izvērstos līdzīgs scenārijs kā Ukrainā un mēs nebūtu NATO? Uz ko mēs varētu paļauties? Ir liela atšķirība – radīt apdraudējumu vienai valstij vai visai NATO dalībvalstu saimei.

Pašreizējos apstākļos Ukrainas krīzes rezultāts būs tāds, ka NATO kā organizācija un citas NATO dalībvalstis būs gatavas piedāvāt mūsu reģionam lielāku militāro palīdzību un atbalstu, kas var nozīmēt pat starptautiskas bāzes izveidi un citu valstu karavīru ilgāku klātbūtni Latvijas teritorijā.

Taču tam ir priekšnoteikumi, kuri jāņem vērā – ka mēs varam garantēt sev un NATO dalībvalstīm sava solījuma, par valsts militārā budžeta palielināšanu, izpildi. Tas nozīmē, ka mums vispirms ir steidzamības kārtā jāpieņem likums par militārā budžeta pakāpenisku pieaugumu, lai mēs varam pierādīt saviem sabiedrotajiem, ka arī paši rūpējamies par savu drošību un ka mūsu solījums sasniegt 2% no IKP nav vienkārši tikai tukši vārdi. Tātad ilgstoši nesadzirdētais aicinājums palielināt budžetu aizsardzībai ir tuvredzīgs solis, ko tieši šodien, Ukrainas krīzes kontekstā, redzam visspilgtāk.

Nākamais solis – ir jāsniedz garantijas arī turpmākam valsts budžetam. Ja mēs to izdarīsim, tad tuvākajā laikā varam sagaidīt daudz lielāku iespēju runāt par papildus militārajām mācībām Baltijas reģionā, citu valstu pārstāvniecību klātbūtni un noteikti palielināt Baltijas reģiona drošību.

Ukrainā notiekošais ir vienlaikus kā eksāmens Rietumvalstīm, tai skaitā Eiropas Savienības un NATO organizācijām – vai tās ir spējīgas vienoties un rīkoties, lai spētu nodrošināt turpmāku drošību Eiropā. Mums jārēķinās, ka Ukrainas krīzes laikā Latvija un pārējās Baltijas valstis spēlēs ļoti būtisku lomu.

Ja NATO un ES nespēs pasargāt Baltijas valstis, kas arī ģeogrāfiski ir NATO un ES robeža ar Krieviju un ilgus gadus atrodas Krievijas interešu zonā, abu lielo organizāciju liktenis var būt izšķirts.

Ja NATO spēs garantēt arī turpmāk katras dalībvalsts maksimālo drošību un Vašingtonas līguma 5. panta par kolektīvo aizsardzību piemērošanu gadījumā, ja tas būs nepieciešams, tad šī organizācija būs dzīvotspējīga vēl ļoti ilgu laiku.

Vēl viena no lielākajām risināmajām problēmām ir līdzsvara trūkums starp militāro gatavību un militārajiem izdevumiem Eiropas kontinentā un ASV. Eiropas ieguldījums NATO budžetā šobrīd ir tikai 25% un tas nav samērojams ar tās ekonomisko lomu NATO iekšienē. Šis procentu apmērs ir būtiski jāmaina par labu Eiropai. Mums NATO iekšienē ir jāpanāk arī politikas maiņa. Lai arī Vašingtonai un ASV arvien vairāk interesē, kas notiek Klusā okeāna reģionā, ir skaidrs, ka mēs nevaram pieļaut ASV aiziešanu no Eiropas kontinenta.

Mums visiem ir jādomā arī par NATO paplašināšanos. Pirmkārt, runa ir par mūsu ziemeļvalstu kolēģiem – Somiju un Zviedriju. Jebkurā gadījumā tas ir ilgtermiņa jautājums. Īstermiņā un vidējā termiņā mums ir jāspēj palielināt politiskā un militārā sadarbība starp Baltijas valstīm un ziemeļvalstīm, kā arī starp Baltijas valstīm, ziemeļvalstīm un ASV. Jo lielāka būs drošības sadarbība Baltijas jūras reģiona valstu starpā, jo lielākas būs arī iespējas, ka NATO saglabāsies kā spēcīga organizācija un spēs garantēt šajā reģionā drošību.

Ir skaidrs, ka NATO arvien vairāk sadarbosies ar Eiropas Savienību. Krīžu skaits pasaulē nemazināsies, vienīgi reģioni mainīsies. Redzot, kas patlaban notiek ar Ukrainu, šādi reģioni būs nākotnē gan Austrumu partnerības valstīs, gan arī Ziemeļāfrikā un Centrālāfrikā.

Tas nozīmē, ka būs jālemj, kura organizācija būs gatava sūtīt savus cilvēkus uz šiem reģioniem – Eiropas Savienība vai NATO. Tas nozīmē, ka viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem tuvākajā desmitgadē būs veicināt sadarbību starp Eiropas Savienību un NATO un nepieļaut, ka tiek izskaloti pamatprincipi uz kurām šīs organizācijas balstās.

Dalies ar ziņu