Skip to main content

Pensionēšanās vecuma paaugstināšana – nesāpīgākais risinājums

Saeimas Sociālo lietu komisija plāno skatīt grozījumus likumā „Par valsts pensijām” un lemt, vai virzīt tos tālāk pieņemšanai pirmajā lasījumā. Grozījumu jūtīgākais jautājums ir pensionēšanās vecuma paaugstināšana.

Šķiet, esam aizmirsuši, ka tas jau divreiz ir darīts. Pirmoreiz 1996. gadā, kad pensionēšanās vecums sievietēm tika paaugstināts no 55 uz 60 gadiem. Otrreiz 2000. gadā, kad gan vīriešiem, gan sievietēm pensionēšanās vecums tika paaugstināts no 60 uz 62 gadiem. Abas reizes vecuma paaugstināšana notika pakāpeniski, taču strauji – pirmajā gadā par vienu, bet katrā nākamajā gadā par 6 mēnešiem. Likumā noteiktais pensionēšanās vecums – 62 gadi tika sasniegts 2006. gadā. Turklāt sievietēm īsā laika posmā (10 gados) pensionēšanās vecuma tika paaugstināts ļoti būtiski – par 7 gadiem.

Arī toreiz pensionēšanā vecuma paaugstināšana netika sabiedrībā viennozīmīgi uztverta un atbalstīta. Viens no deputātiem debatēs Saeimas sēdē pat teica, ka vienlaikus ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanu valdībai jāpieņem arī ragaviņu izgatavošanas noteikumi.

Vienlaikus ar pensionēšanās vecuma paaugstināšanu tika pieņemta priekšlaicīgās pensionēšanās iespēja. Sākotnēji tā bija attiecināta tikai uz sievietēm, lai mazinātu pensionēšanās vecuma paaugstināšanas negatīvo ietekmi. Laika gaitā tā kļuvusi par pastāvīgu tiesību normu.

Kā tad īsti darbojas pensiju sistēma mūsu valstī?
Pensiju sistēma ir daļa no kopējās sociālās drošības sistēmas. Pensiju sistēma Latvijā darbojas jau piecpadsmit gadus un tās divi galvenie principi ir: vairāk iemaksā — vairāk saņem, ej pensijā vēlāk — saņem vēl vairāk. Pensiju sistēma darbojas uz pašfinansēšanās pamata. Tas nozīmē, ka šodienas sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji uzkrāj savu virtuālo pensijas kapitālu valsts speciālajā budžetā, no kura maksā pensijas šodienas pensionāriem un no kura tie paši vēlāk saņems savu pensiju. Tādēļ ir tik būtiski, lai šodienas pensionāru bērni un mazbērni maksātu sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tās ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas garantē sociālo apdrošinājumu nākotnē.

Valsts uzdevums ir nodrošināt speciālā budžeta stabilitāti un ilgtspēju, sabalansējot speciālā budžeta ienākumus un izdevumus. Valstij ir pienākums arī nepieļaut deficīta veidošanos speciālajā budžetā, jo pensijas ir nepieciešams nodrošināt gan šodienas, gan nākotnes pensionāriem.

Speciālā budžeta stabilitāti un ilgtspēju ietekmē ekonomiskā un demogrāfiskā situācija, tādēļ valstij savlaicīgi ir jāveic ekonomiskā un demogrāfiskā riska novērtēšanas pasākumi. Nenovēršot riskus savlaicīgi, pensiju sistēma var tikt vājināta pat tik lielā mērā, ka tās normālas funkcionēšanas atjaunošana prasītu ilgu laiku un lielus resursus.

Ja sociālās apdrošināšanas sistēmā veidojas slodze, to var regulēt divējādi – samazinot izmaksu apmēru vai arī samazinot izmaksu saņēmēju skaitu, kas vienlaikus palielina sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju skaitu. Citiem vārdiem, speciālā budžeta noslodze tiek regulēta, vai nu samazinot pensijas, vai paaugstinot pensionēšanās vecumu, kas vienlaikus palielina iemaksu veicēju skaitu speciālajā budžetā un arī viņu pensijas apjomu nākotnē. Šķiet, nevienam nav šaubu, ka otrais risinājums ir nesāpīgāks gan šodienas, gan nākotnes pensionāriem.

Satversmes 109.pants paredz tiesības uz sociālo nodrošinājumu, taču neparedz konkrētu pensionēšanās vecumu. Pensionēšanās vecums divreiz jau ir grozīts un nebūtu pamatoti uzskatīt, ka likumdevējam nebūtu tiesības to darīt vēlreiz. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir atkarīgas arī no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamajiem resursiem. Valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums savas saistības sociālajā jomā samērot ar ekonomiskajām iespējām, citādi var būt apgrūtināta visu sociālo tiesību realizēšana.

Valsts lēmumi sociālo tiesību jomā kopumā ir politiski lēmumi un valsts var mainīt esošo sociālās drošības sistēmu. To atzinusi Satversmes tiesa. Politiskiem lēmumiem gan ir jābūt tiesiskiem un tiem jāatbilst Satversmes normām un principiem, tādiem kā samērīguma, tiesiskās paļāvības un sociāli atbildīgas valsts principam.

Gan samērīguma, gan tiesiskās paļāvības, gan sociāli atbildīgas valsts principu kopējā iezīme ir, ka jāņem vērā visas sabiedrības intereses. Sabiedrības interešu vārdā ir iespējams arī neliels personas pamattiesību ierobežojums. Tiesiskās paļāvības princips, kas noteic, ka persona var paļauties uz reiz pieņemtu tiesību normu, tomēr neaizsargā personu neierobežoti ilgu laiku. Likumdevējs var grozīt pastāvošo regulējumu, ja tas vērsts uz nākotni. Jānorāda, ka Labklājības ministrijas piedāvātie grozījumi nekādā veidā neattieksies uz šodienas pensionāriem un nepasliktinās to stāvokli.

Pašreiz valsts – likumdevējs un valdība ir nostādīti ķīlnieka lomā. No vienas puses, jāsaglabā speciālā budžeta stabilitāte, ilgtspēja un jānodrošina, ka neveidosies deficīts, no otras puses pastāv sabiedrības spiediens nepaaugstināt pensionēšanās vecumu. Vai starp šīm izvēlēm ir iespējams kompromiss?

Būtiski ir pieņemt sociāli atbildīgu risinājumu, tātad tādu risinājumu, kura rezultātā vienas personu grupas tiesiskās intereses tiek saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm. Pensijas jāmaksā tagad un nākotnē. Jautājums jārisina, vadoties nevis no emocionāliem, bet gan no racionāliem argumentiem. Likumdevēja uzdevums šobrīd ir nodrošināt, ka ragaviņu izgatavošanas noteikumi nebūs nepieciešami ne tagad, ne vēlāk.

Informāciju sagatavoja:
Karina Korna
FM parlamentārā sekretāre

 

Dalies ar ziņu