Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas runa Saeimas ārpolitikas debatēs
Godājamais Valsts prezidenta kungs!
Godājamais Ministru prezidenta kungs!
Godājamais ārlietu ministra kungs!
Ministri!
Ekselences!
Deputāti!
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Sabiedrība nedzīvo, lai veidotu ārpolitiku; tā veido ārpolitiku, lai dzīvotu – pilnvērtīgu, labklājīgu un uz nākotni vērstu dzīvi. Ar to es vēlos teikt, ka ārpolitika nav kaut kas abstrakts un ārpus mums pastāvošs. Ārpolitika sākas iekšpolitikā. To veido katrs no mums, aktīvi iesaistoties iekšpolitiskajās norisēs un ar savu darbību radot to pieprasījumu, kas vēlāk pārtop nacionālajās pozīcijās un stratēģiskajā attīstībā.
Šāda ārpolitikas veidošana, kur iesaistās Latvijas ļaudis, ir norisinājusies vairākkārt. Vakar mēs atzīmējām Latvijas Republikas starptautiskās de iure atzīšanas 90. gadadienu. Tāpēc es vēlos šodien pieminēt pirmos Latvijas diplomātus un valsts veidotājus, kas panāca, ka 1921. gadā Latvija tiek uzņemta pasaules valstu saimē. Es vēlos arī pateikties brīvības aizstāvjiem un atjaunotās Latvijas politiķiem un diplomātiem, kas panāca Latvijas neatkarības atgūšanu un faktiskās neatkarības starptautisku atzīšanu 1991.gadā. Baltijas ceļš, tautas manifestācija krastmalā, barikādes – arī tā pirms 20 gadiem bija sabiedrības skaidra izšķiršanās par Latvijas vietu pasaules kartē, Rietumu vērtībām un viennozīmīgu ārpolitisko kursu.
Tomēr ārpolitiku katrs cilvēks var veidot arī mazāk dramatiskā un ģeopolitiski izšķirošā situācijā. Arī mūsdienās.
Viens no šādiem soļiem ir šodien parlamentā notiekošās ārpolitikas debates. Es pateicos ārlietu ministram par sniegto ziņojumu, kas kalpos kā pamats turpmākajām šīs dienas debatēm. Es tajās redzu milzu potenciālu un iespēju iedibināt jaunu demokrātiskas sabiedrības tradīciju. Mēs – deputāti – pārstāvam visu sabiedrību, un mūsu rokās ir gan ārpolitikas debašu tradīcijas iedibināšana, gan debašu kvalitātes noturēšana augstā līmenī.
Uzskatu, ka pirmās ārpolitikas debates ir zīmīgas Latvijas parlamentārisma vēsturē. Pirmkārt, tas ir vēl viens solis ceļā uz to, lai lēmumi mūsu valstī pirms to pieņemšanas būtu izdiskutēti un lai process būtu atklāts un saprotams. Otrkārt, šodienas debates ir mūsu pienesums kopīgo ārpolitisko mērķu sasniegšanā. Ar tām mēs varam panākt, ka uz saviem ārpolitiskajiem mērķiem ejam vēl vienotāki.
Ārpolitika jau nav zibensnovedējs mūsu sentimentam, cerībām vai sašutumam. Tās mērķis ir nodarboties ar īstiem notikumiem īstā pasaulē. Kur mēs atrodamies? Kur vēlamies nonākt? Ko vēlamies panākt? Kāpēc mūsu partneriem tas varētu interesēt? Šādi jautājumi mums jāuzdod sev diendienā, un jārod arī atbildes.
Godājamie klātesošie!
Demokrātijā tiesības iet rokrokā ar pienākumiem, ietekme – ar atbildību. Līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos parlamentam ir radītas gan jaunas iespējas un plašākas pilnvaras ārpolitikas veidošanā, gan daudz augstākā līmenī pacelta atbildība mūsu sabiedrības priekšā. Šī Saeimas sasaukuma laikā Eiropas Savienībā tiks lemts par tādiem Latvijai svarīgiem jautājumiem kā kohēzijas politikas nākotne un izlīdzinātie maksājumi dalībvalstu lauksaimniekiem. Šis parlamenta sasaukums būs arī tas, kurš faktiski sagatavos Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā. Tātad, līdzās valdībai arī parlaments būs politiski atbildīgs par to, vai mēs sasniegsim vidējā termiņa mērķus un vai mūsu prezidentūra Eiropas Savienībā būs panākums gan mums pašiem, gan visai Eiropai.
Mums jādzīvo šodienas pasaulē, bet jākonkurē ar nākotnes vidi. Mums arī jāielāgo, ka Eiropas Savienības nākotne ir arī mūsu pašu nākotne. Dalība Eiropas Savienībā nav tikai mūsu valsts ārpolitika, tā ir ikdiena un iekšpolitika, un to var ietekmēt pilsoņi, ministrijas pārstāvji, nozares eksperti un deputāti.
Tāpēc šodien aicinu katru nozaru komisiju un ikvienu deputātu būt aktīviem Latvijas interešu aizstāvībā, piedalīties pozīciju izstrādē, meklēt sabiedrotos gan Eiropas Parlamentā, gan starp dalībvalstu kolēģiem.
Godājamie klātesošie!
Izcilais ārpolitikas domātājs Henrijs Kisindžers ir teicis, ka ārpolitikai – vienalga, cik atjautīgai – nav nekādu cerību uz veiksmi, ja tā ir dzimusi dažu cilvēku prātos, bet nedzīvo nevienā sirdī. Un patiesi – ārpolitika jau nav institūcijas, tā nav arī slēgti elitāra nodarbe. Latvijas ārpolitikas veidotājs ir gan uzņēmējs, gan nevalstiskās organizācijas pārstāvis, gan tūrists un students, kurš dodas uz semestri studēt kādā pasaules augstskolā.
Citiem vārdiem – Latvijas ārpolitika sākas mūsu ikdienas gaitās un veidā, kā mēs saredzam Latvijas vietu pasaules kartē. Tāpēc nobeigumā es aicinu ikvienu Saeimas deputātu atgādināt sev šo patiesību biežāk, jo ikviena mūsu tikšanās, ikviena mūsu uzstāšanās veido mūsu ārpolitiku un veido mūsu valsts nākotni.
Es aicinu būt aktīviem šajās debatēs un uzturēt tās augstā kvalitātē.