Valdis Dombrovskis: VIENOTĪBAS vēlēšanu programmas ekonomiskās vadlīnijas
Cienījamie klātesošie, dāmas un kungi!
Tuvojas vēlēšanas, kas būs unikālas ar to, ka šīs būs pirmās vēlēšanas neatkarīgajā Latvijā, kas notiks uz globālās ekonomiskās un finanšu krīzes fona. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija ir pārdzīvojusi vairākas lokāla un reģionāla mēroga krīzes. Šī ir pirmā globālā krīze, kur mūsu valsts piedzīvoja smagāko IKP kritumu Eiropas Savienības valstu starpā un bija spiesta lūgt palīdzību starptautiskajiem aizdevējiem.
Pēdējā laikā man bieži nākas uzstāties dažādos starptautiskos forumos, kuros nemainīgi tiek uzdots viens un tas pats jautājums kādēļ tieši Latvija kļuva par valsti, kas vissmagāk cieta no ekonomiskās un finanšu krīzes. Šie jautājumi nav patīkami un nākas atzīt, ka ir virkne gan objektīvu, gan subjektīvu faktoru, kas mūs noveda šādā kritiskā situācijā. Galvenais iemesls, kas Latviju noveda šādā krīzē bija elementāru ekonomikas pamatlikumu neievērošana un ignorēšana. Tas attiecas gan uz nepieciešamību īstenot pretciklisku fiskālo politiku, īpaši gados ar divciparu IKP pieaugumu, kad budžets joprojām bija ar mīnus zīmi tā vietā, lai veidotu uzkrājumus nebaltām dienām. Tāpat netika īstenoti savlaicīgi pretinflācijas pasākumi. Atgādināšu, ka JL savu pretinflācijas programmu piedāvāja jau 2006. gada jūnijā. Nav brīnums, ka laicīgi neīstenoti pretinflācijas pasākumi ļāva attīstīties kreditēšanas un nekustamo īpašumu burbulim.
Latvija, kā maza un atvērta ekonomika, ir īpaši jutīga pret globālo tirgu konjunktūras vējiem. Šī krīze Latvijai bija īpaši zīmīga ar to, ka parādīja cik lielā mērā vieglprātīga politika var apdraudēt pašus valsts pastāvēšanas pamatus. Ar „gāzi grīdā” bijām iebraukuši grāvī un 2009.gada vasarā un rudenī valsts bija patiešām tuvu maksātnespējai. Šī rūgtā pieredze vēlreiz parādīja, ka elementāri ekonomikas likumi joprojām strādā un pret cikliska fiskālā politika nav tikai teorija.
Esmu pārliecināts, ka pirmais no soļiem šobrīd būtu mācīties no pašu kļūdām. Nav pieļaujams ignorēt ekonomikas pamatlikumus. Tieši tāpēc valdībā ir apstiprināta fiskālās disciplīnas likuma koncepcija, kas kvantitatīvi regulēs to cik liels budžeta deficīts var būt konkrētā ekonomikas cikla fāzē, pasakot elementāras lietas – izaugsmes laikā budžets jāsabalansē, bet straujas izaugsmes laikā jāveido pārpalikums, savukārt stagnācijas vai recesijas laikā var būt zināms budžeta deficīts.
Valstij kritiskākajā brīdī, kad 2009.gada martā izveidoju krīzes laika valdību, bija divas svarīgākās lietas, kuras bija jāpanāk nekavējoties. Tās bija starptautiskās sabiedrības uzticība Latvijas valdībai un nekavējoši pasākumi finanšu un ekonomikas glābšanai no kraha. Gan viens, gan otrs uzdevumi tika veiksmīgi izpildīti, par ko liecina pēdējie dati- tekošā konta pārpalikums 8% apmērā pret – 22% divus gadus atpakaļ, kaut arī ļoti pieticīgs bet 0,3% IKP pieaugums no ceturkšņa uz ceturksni š.g. pirmajā ceturksnī. Šī gada pirmajos piecos mēnešos rūpnieciskās ražošanas apjoms ir pieaudzis par 9%, eksporta apjoms par 22%. Latvijas kredītreitinga nākotnes novērtējums ir paaugstināts no negatīva uz stabilu. Pretēju dažu opozīcijas politiķu prognozēm, budžets pildās pat ar nelielu uzviju. Pusgadā nodokļu ieņēmumu plāns ir izpildīts par 103%.
Tomēr šobrīd ar paveikto vien nepietiek, jo pēdējo gadu laikā Latvijas ekonomika attīstījusies virzienā, kas nespēj nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi. Tā bija vērsta uz iekšējo patēriņu, kurš balstījās uz lētiem komercbanku kredītiem, par kuriem tika pirkts, pārsvarā, nekustamais īpašums. Ražošana palika novārtā, tautā klejoja kāda pazīstama politiķa sarkastiski izmestais „Priekš kam ražot, ja ir nekustamais īpašums?”. Domāju, ka šis izteiciens labi atspoguļo pāris trekno gadu ekonomisko filozofiju, ko piekopa tālaika valdības. Tādēļ īpaši patētiski izskatās atsevišķu politiķu aicinājumi attīstīt ražošanu pēc tam, kad tie bijuši pie varas desmit un vairāk gadu.
Šeit gribētu pievērsties nākamajai tēmai, kas saistīta ar Vienotības galveno stratēģisko prioritāti – valsts konkurētspējas stiprināšanu kā vidējā, tā arī ilgtermiņā. Pilnīgi piekrītot tam, ka jāattīsta ražošana, gribu atgādināt, kas notika ar vienu no lielākajiem autobūves koncerniem pasaulē – General Motors. Neņemot vērā tirgus tendences, kas bija vērstas uz ekoloģiski un ekonomiski izdevīgākajiem hibrīda modeļiem, ko ASV tirgū jau vairākus gadus piedāvāja GM konkurents Toyota, GM turpināja ražot milzīgus apvidniekus ar 5-6litrīgiem dzinējiem. Tikai viena problēma. Tie vairs nebija pieprasīti tirgū. Rezultātā GM nonāca finansu grūtībās un šobrīd ir uz bankrota sliekšņa. Ko es ar to gribēju teikt? Attīstīt ražošanu ir laba un vajadzīga lieta. Bet precei jābūt pieprasītai un konkurētspējīgai. Un tajā brīdī vairs nav svarīgi, vai mēs runājam par iekšējā tirgus piesātināšanu ar pašmājās ražotām precēm, vai mēs ražojam starptautiskajos tirgos pieprasītu preci. Svarīga ir viena lieta – mūsu uzņēmumiem, un līdz ar tiem visai ekonomikai jākļūst konkurētspējīgai.
Latvijas ekonomikas konkurētspēja ir Vienotības ekonomiskās programmas stūrakmens, kas vienlaikus ir arī veids, kā nodrošināt ilgtspējīgu ekonomikas attīstību. Arī atskatoties uz pāris treknajiem gadiem secinām, ka 2007-2008. gadā valsts vienkārši zaudēja savu konkurētspēju. Algas nesekoja darba ražīgumam, valsts struktūrās algas pārsniedza privātsektora atalgojumus, investīcijas no ražošanas aizplūda nekustamajā īpašumā. Tieši tāpēc ir tik svarīga ekonomikas struktūras maiņa, jāturpina darbs pie investīciju piesaistes, administratīvā sloga mazināšanas, ir jāturpina uzņēmējdarbības vides uzlabošana un ēnu ekonomikas apkarošana, visi šie pasākumi ir jāskata kompleksi, lai mēs redzētu nākamo periodu nevis kā krīzes pārvarēšanas periodu bet gan kā ekonomikas ilgtspējīgas attīstības periodu.
Runājot par pašu konkurētspēju, es to redzu trijos līmeņos.
Pirmais līmenis ir trīs Baltijas valstis. Lielākajai daļai Latvijas uzņēmumu visas trīs Baltijas valstis ir iekšējais tirgus. Šeit svarīgi panākt pat dziļāku tirgus integrāciju, nekā Eiropas Savienībā. Īpaši tas attiecas uz uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, vienlīdzīgas konkurences apstākļu radīšanu Baltijas telpā, nodokļu politikas koordināciju, lai izvairītos no nodokļu konkurences valstu starpā.
Otrais līmenis ir Eiropas Savienība. Šajā līmenī nepieciešams stiprināt Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Šobrīd tas jau tiek darīts, galvenokārt izmantojot Eiropas Savienības strukturālos instrumentus. Tā, ir izveidota un darbojas eksportkredīta atbalsta shēma eksportējošiem uzņēmumiem, atbalsts jaunas un inovatīvas produkcijas attīstīšanai, fondu līdzekļi ieguldīti riska kapitāla fondu izveidē.
Visbeidzot – trešais līmenis – globālais. Latvijai ir svarīgi atrast savu vismaz vienu, bet ideālā – vairākas nišas, kur varam konkurēt globālā mērogā. Jā, runa ir par tā saucamo Latvijas Nokia. Mums ir vesela virkne perspektīvu sektoru, kuros mūsu uzņēmumi ir spējīgi sasniegt pasaules ekselences līmeni. Tomēr nav tāda nosacījuma, ka jāatklāj kaut kas pilnīgi jauns, runa var būt par tādiem tradicionāliem sektoriem, kā kokrūpniecība, kurā nepieciešams pastāvīgi audzēt saražoto pievienoto vērtību, IT nozare, kurā Latvijas uzņēmumi jau šobrīd veiksmīgi konkurē pasaules tirgos, vai farmācija, kur mūsu uzņēmumiem un zinātniekiem ir liels konkurētspējas potenciāls.
Protams, nevaram aizmirst arī par pakalpojumiem. Iespējams, ka nākamais globalizācijas vilnis būs tieši pakalpojumi. Banku sektors, transports un loģistika, medicīnas pakalpojumu eksports ir tikai dažas jomas, kas minamas kā ļoti perspektīvas.
Runājot par valsts konkurētspēju nepieciešams atcerēties, ka svarīgs tās elements ir vienlīdzīgas konkurences apstākļi valsts iekšienē. Cita starpā, šeit svarīgu lomu spēlēs arī aktīvi pasākumi cīņa ar jau pieminēto ēnu ekonomiku. Nav pieļaujama situācija, ka uzņēmumi, kas darbojas pelēkajā zonā konkurē ar godīgiem uzņēmumiem, tādēļ ir nepieciešams meklēt jaunas, inovatīvas formas, kā cīnīties ar ēnu ekonomiku. Nesen valdībā pieņemtais Ēnu ekonomikas apkarošanas plāns, mūsuprāt, satur virkni konstruktīvu priekšlikumu šajā jomā.
Runājot par ekonomikas attīstību, mēs nedrīkstam aizmirst, ka tā būs iespējama tikai tad, kad mēs būsim atraduši izeju no uzņēmumu un privātpersonu parādu problēmas. Attiecībā uz privātpersonām šī valdība jau ir veikusi vairākus mēģinājumus rast risinājumu izejai no problēmas. Protams, risinājumam jābūt sabalansētam, taču mēs nevaram atļauties situācijas, kad no mājām tiek izlikti cilvēki, kuri mēģinājuši īstenot savas dzīves sapni un iegādāties personīgo mājokli. Šādi centieni ir saprotami un arī iespēju robežās atbalstāmi. Protams, šeit jāpilnveido kā banku procedūras attiecībā uz hipotekāro kreditēšanu, tā arī nekustamā īpašuma nodokļa politika, lai izvairītos no atkārtota nekustamā īpašuma burbuļa. Svarīgi ir turpināt darbu pie personīgās maksātnespējas regulējuma pilnveidošanas.
Otra sāpīgā tēma ir uzņēmumu maksātnespēja. Nav noslēpums, ka Latvijā līdz šim darbojās normas, kas padarīja maksātnespēju par ilgstošu un dārgu procesu. Arī šeit sabalansēt intereses nav vienkārši, tomēr jāveido maksimāli efektīva likumdošana un procedūras vismaz standartsituācijām, lai tādā svarīgā konkurētspējas rādītājā, kā uzņēmējdarbības izbeigšana Latvija beidzot varētu uzlabot savus rādītājus starptautiskajos reitingos. Nevienam nav noslēpums, ka neefektīva maksātnespējas sistēma bloķē gan finanšu gan cilvēkresursus un ir viens no iemesliem neefektīvai un neracionālai līdzekļu sadalei tautsaimniecībā, tas ir arī nopietns šķērslis jaunu investīciju piesaistei. Šobrīd vidējais maksātnespējas procesa ilgums Latvijas Republikā ir 3 gadi un šis indikators pēdējos gados palicis nemainīgs. Doing Business 2010.gada ziņojumā attiecībā uz šo rādītāju Latvija ieņem 88. vietu, turpretī Igaunija 61, bet Lietuva 36. vietu.
Jāuzsver, ka valdība jau gada sākumā iesniedza Saeimā jauno maksātnespējas likumprojektu, kas risinātu šīs problēmas. Ir iesniegts arī Vienotības deputātu priekšlikums diferencēt parādu atmaksas termiņu vienīgā kredīta ņēmējiem un spekulantiem. Diemžēl likumprojekta izskatīšana Saeimā ir ievilkusies un ir acīmredzama dažu partiju ieinteresētība lobēt spekulantu intereses.
Runājot par ilgtspējīgu izaugsmi, gribēju pievērsties vēl vienai svarīgai tēmai, kas ir izglītības sistēma un tās kvalitāte. Brīdī, kad mainās valsts ekonomikas struktūra, kā tas pašlaik notiek Latvijā, pastāv augsts strukturālā bezdarba risks. Tas nozīmē, ka pie augsta bezdarba līmeņa ir brīvas darba vietas, kas netiek aizņemtas attiecīgās kvalifikācijas darbaspēka trūkuma dēļ. Kā zināms, viena no lielākajām strukturālajām reformām skāra izglītības jomu. Tomēr, ja līdzšinējās reformas lielā mērā attiecās uz publisko līdzekļu efektīvāku izmantošanu, tad skatoties nākotnē mums ļoti nopietna uzmanība jāpievērš izglītības kvalitātei, pieejamībai un sasaistei ar darba tirgus pieprasījumu. Šis mērķis ir īpaši svarīgs, ja runājam par zināšanu un zinātņietilpīgu ekonomiku, kas ir mūsu galvenais vidēja termiņa mērķis.
Tomēr runas par investīciju piesaisti un valsts ilgtspējīgu izaugsmi ir un paliks tukša runāšana, ja katrs no mums par savu pienākumu neuzskatīs valsts tēla un reputācijas uzlabošanu. Šeit man nāk prātā saruna ar kādu Latvijas uzņēmēju, kurš, lai izvairītos no liekām problēmām un uzlabotu sava uzņēmuma tēlu bija nolēmis reģistrēt savu uzņēmumu Igaunijā. Un runa nebija par labāku nodokļu likumdošanu vai uzņēmējdarbības vidi, kas ir īpaši svarīgas uzņēmumiem. Runa bija par uzņēmuma tēlu, kas šajā gadījumā bija cieši saistīts arī ar valsts tēlu un reputāciju.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas reputācija ir uzlabojusies. Tiek atzīta mūsu spēja tikt galā ar ekonomiskajām problēmām un pildīt ar starptautiskajiem aizdevējiem panāktās vienošanās. Aizvien biežāk Latviju sāk minēt kā piemēru krīzes pārvarēšanai.
Svarīgi arī atcerēties, ka no ekonomikas viedokļa valsts tēls ir pamats jaunu investīciju piesaistei, jo tas ir saistīts gan ar uzņēmējdarbības vides kvalitāti un ar to saistīto likumdošanu, gan ar administratīvo praksi un valsts pārvaldes efektivitāti, gan citiem svarīgiem faktoriem. Un protams, valsts tēls nemainīgi ietver sevī arī politiskās elites un valsts vadošo politiķu reputāciju.
Kā vēl viens svarīgs valsts tēla elements jāmin korupcijas līmenis valstī. Principiāla un bezkompromisu cīņa ar korupciju ir viena no Vienotības politikas galvenajām prioritātēm. Šeit svarīga gan normatīvā bāze, gan arī spēcīgs Korupcijas Novēršanas un apkarošanas birojs.
Tomēr, neviens birojs un nekāda policija nespēs apkarot korumpētu domāšanu. Diemžēl joprojām atsevišķiem indivīdiem iesaistīšanās politikā saistās ar iespēju iedzīvoties uz valsts un tās pārvaldījumā esošā īpašuma rēķina. Pret to efektīvākais līdzeklis ir pilnīga atklātība attiecībā uz to, kas valstij pieder un kādas darbības ar valstij piederošo īpašumu tiek veiktas.
Nobeigumā gribēju atgādināt Einšteina teicienu, ka problēmu nav iespējams atrisināt tajā līmenī, kurā tā radīta. Šī valdība, kuras kodolu veido Vienotību veidojošās partijas, jau ir pierādījusi, ka ir jauns spēks politikā un tā ir spējīga veidot jauna tipa politiku, balstoties uz kuru mēs spēsim ne tikai pārvarēt pašreizējo finanšu un ekonomisko krīzi, bet arī nodrošināt valsts izaugsmi jau vidējā termiņā un likt pamatus ilgtspējīgai valsts attīstībai arī ilgtermiņā.