VIENOTĪBAS deputāti diskusijā aicina piedalīties referendumā
Piektdien, 10. februārī Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās notika interesanta un spraiga diskusija par gaidāmā referenduma būtību starp Vienotības politiķiem Andreju Judinu, Lolitu Čigāni, Rasmu Kārkliņu, referenduma ierosinātājiem – biedrības Dzimtā valoda pārstāvjiem un pilsoniski atbildīgiem interesentiem. Salīdzinoši grūti strukturējamā sarunā izkristalizējās vairāki atslēgas jautājumi, kas šobrīd šķeļ visas Latvijas sabiedrību. Referendums ir tikai viens solis, būs jāsper arī citi, lai šo situāciju atrisinātu.
Klātesošos iepazīstinot ar politisko situāciju, R. Kārkliņa norādīja, ka Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē referendumi rīkoti tikai 11 reizes. Referendums ir lielisks tiešās demokrātijas instruments, kurā ir jāpiedalās, lai tauta spētu realizēt savu gribu. Tomēr pašas demokrātijas aizsardzības nolūkā ir jāpaplašina tie jautājumi, kas nav izlemjami referenduma ceļā. Runājot par konkrēto referendumu, jāpievērš uzmanība, ka tā ierosinātāji paši atzinuši, ka viņu mērķis nav sasniegt referendumā uzdotā jautājuma pieņemšanu, bet izteikt protestu – referendumu izmantojot par politisku ieroci. Atgriežoties pie referenduma jautājuma, jāatzīmē, ka līdzās latviešu valodai, valsts valodas statusa piešķiršana krievu valodai radītu virkni ievērojamus sarežģījumus valsts pārvaldē, radot pastāvošās sistēmas dublējumu krievu valodā. Jebkuram ierēdnim, valsts pārvaldes darbiniekam būtu obligāti jāpārzina gan latviešu, gan krievu valodas. Šobrīd Latvijā ir samērā liels skaits iedzīvotāju, kas pārvalda vairākas citas svešvalodas, bet ne krievu. Šāda jautājuma potenciāla pieņemšana sarežģītu dzīvi lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, un ievērojami sadārdzinātu valsts pārvaldi.
A. Judins savā uzrunā uzsvēra, ka krievu valoda ir skaista, bagāta valoda, bet tā nav Latvijas valsts valoda. Nav jautājums par atsevišķu indivīdu tiesībām, jautājums ir pa pašsaprotamiem Latvijas valsts pamatiem – latviešu valodu. Latvija ir nacionāla valsts. Lai izslēgtu spekulācijas par referenduma rezultātiem, visiem ir jāpiedalās. Bet jautājums nav par valodu, bet par to, vai mums ir vajadzīga tā valsts, kas izveidota 1918. gadā. Valodas referenduma ierosinātāji principā vēlas republikas demontāžu – nevajagot runāt par vēsturi, vēsturisko valstiskumu, un būtu jālikvidē šī valsts, lai tā vietā dibinātu ko citu. Tas nav pieņemams! Nedrīkst veikt tik vieglprātīgus eksperimentus ar mūsu valsti. Faktiski mums jau ir sadalīta sabiedrība, bet to nedrīkst nostiprināt konstitūcijā – ikkatrs, kas vēlas, var būt piederīgs Latvijai un latviešu valoda ir durvis, pa kurām cilvēki var ienākt vienotā sabiedrībā. Ir brīži, kad tiek izlemta mūsu nākotne, 18. februārī būs viens no tādiem brīžiem, kad ikkatram būs iespēja izteikt savu viedokli.
Analizējot iespējamās referenduma konsekvences, L. Čigāne norādīja, ka patiesais referenduma sarīkošanas iemesls ir sabiedrības sašķelšanas mēģinājums, mēģinājums padarīt sabiedrību agresīvāku. Tas patīkamais balanss, kas bija panākts, ka publiskā saziņas valoda ir latviešu valoda, un veikalos mums atbild latviski, ja jautājums uzdots latviski, un atbild krieviski, ja jautājums uzdots krieviski, ir sašūpots. Parakstu vākšana ir bijusi provokācija, kas vērsta uz to, lai visu mūsu dzīvi padarītu sliktāku. Lai kopienas padarītu agresīvākas vienu pret otru un mazāk gatavu sadarboties. Latviešu valoda jau ir kļuvusi par sabiedrību saistošu elementu un tas, kas šobrīd notiek, ir rupja provokācija, lai to pārtrauktu. Sagaidāmais referendums ir devis smagu triecienu pilsoniskai līdzdalībai. Tas apdraud arī citu referendumu veiksmīgu norisi, tostarp iespējamos pašvaldību līmeņa referendumus, kas ir svarīgi pilsoniskās līdzdalības elementi. Šobrīd pastāv pamatotas bažas, ka tos varētu izmantot, lai veiktu tālākus mēģinājumus demontēt Latvijas valsti. Sagaidāmais referendums atstājis arī ļoti negatīvu ietekmi uz savstarpējo uzticību, kas postpadomju telpā jau tā ir sarežģīta.
Zālē klātesošie referenduma ierosinātāju pārstāvji iesaistījās aktīvā diskusijā par sabiedrības sašķeltību, kas izvērtās par interesantu un spraigu, bieži kontraversālu viedokļu apmaiņu. Tika atzīts, ka referendums pēc būtības ir provokācija, lai politiķus piespiestu runāt par sabiedrības sašķeltību un referenduma ierosinātāju mērķi ir ar tā palīdzību pievērst uzmanību citām problēmām. Vairākkārt tika uzsvērtas dažādas “krievvalodīgo” iedzīvotāju tiesības, bet diskusijas laikā radās iespaids, ka klātesošie nevēlas ieklausīties politiķos un nevēlas neko dzirdēt par latviešu tiesībām, par kurām vairākkārt iestājās zālē klātesošie pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. A.Judina konstatētā referenduma ierosinātāju vēlme demontēt esošo nacionālo Latvijas valsti, lai tās vietā radītu kādu citu valsti, kas pēc sava nosaukuma varbūt arī būtu Latvija, bet ar krievisku saturu, vislabāk atbilda atsevišķu diskusijas dalībnieku viedoklim. Izskanēja pat tēze, ka latviešiem, lai iemācītos krievu valodu, tiktu noteikts pārejas laiks, kaut gan ne ar vienu vārdu netika pieminēts, ka arī “krievvalodīgie” ielauzīsies latviešu valodā. Taisnība ir asprātīgam interneta komentāram – ja Latvijā pieņems divvalodību, divās valodās runās tikai latvieši.
Informāciju sagatavoja:
Edgars Engīzers
Saeimas deputāta Andreja Judina palīgs
Tālr.: 26547676