Aigara Štokenberga runa
Ekselences, dāmas un kungi, biedri, draugi!
Pirms desmit gadiem politikas dienaskārtībā bija līdzīga izvēle. Es citēšu rindas no raksta Domājošs latvietis – tāds visvairāk vajadzīgs tautai, kas publicēts 2000. gada 20. martā. Tur bija teikts sekojošais: „..Pārejas procesā no agrākās valsts ekonomikas uz tirgus ekonomiku domājošs latvietis parasti paraugās apkārt un tad sper ārā savus secinājumus par iespējamiem attīstības ceļiem. It īpaši, ja kāds iepriekšējais izrādījies strups.
Domu izpausme tiek veikta vai nu partiju, vai inteliģences konferencēs, kuru auditorija var sakrist vai stipri atšķirties. Tipoloģija parasti aprobežojas ar 4 pamatmodeļiem. Pirmkārt, ir eiropeiskā sociāli liberālā kapitālisma versija – dari, ko gribi, bet noteiktās robežās. Otrkārt, ir ziemeļamerikāniskā minimālās iejaukšanās versija – dari, ko gribi.
Treškārt, pastāv iespēja sekot veiksmīgajiem tālajiem austrumniekiem, kuri uzticas viens otram un valstij – mēs visi zinām, ko mēs darām, un to zina arī valdība. Visbeidzot, pastāv kleptokrātiskais modelis gan Latīņamerikā, gan latīņu un kirilicas alfabētā rakstošajā Austrumeiropā, proti, dari, ko es gribu, vai arī es tevi nošaušu. Piederību pie viena vai otra modeļa parasti sauc par valsts tēlu..”
Sabiedrība citai politikai ir par sociāli liberālu politiku, Vienotība ir par eiropeiskām vērtībām un Rietumu izvēli. Esmu pārliecināts, ka Latvijas sabiedrība ir par eiropeiskām vērtībām un Rietumu izvēli. Atšķiras vienīgi uzskati par to, cik politikai jābūt sociālai, un cik tai jābūt liberālai. Pamatlietās mēs esam vienoti. Un tas tiek pierādīts šeit no rīta.
Ceturtais modelis, pretstats sociāli liberālai eiropeiskai politikai, kura diemžēl ir dominējusi Latvijā pēdējos 10 gados, ir kleptokrātiskais jeb valsts nozagšanas modelis, un domājošam latvietim nāksies izdarīt izvēli par valsts nākotni.
Ceturtais modelis tiks demonstrēts uz šīs skatuves vakarpusē.
Režisors Kirils Serebreņņikovs par savu izrādi Mirušās dvēseles saka: Lai katram būtu saprotama Čičikova afēras būtība. Gogoļa varoņi izrādījušies nevis specifiski krieviski, bet universāli raksturi.
Taisnība.
10 gadus mūsu valsti ir mocījušas afēras. Pienācis laiks tam darīt galu. Pienācis laiks izdarīt pareizo izvēli! Pienācis laiks labām pārmaiņām!
Godātie klātesošie!
2010. gads ir Eiropas gads cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību. Vienotības vērtības, Rietumu izvēle, sociāla atbildīga politika, tā nozīmē darbus un rīcību, lai iekļautu ikvienu. Lai pārvarētu nabadzību un vienaldzību. Lai vairotu vidusšķiru. Lai nostiprinātu pašus mūsu valsts pamatus.
Kā to izdarīt? Mūsu rokās ir nodokļu politika un budžets.
Tie ir mūsu instrumenti, kas jāliek lietā, jau tagad gatavojot budžetu, un lai to pieņemtu nekavējoties pēc vēlēšanām 2010. gada novembrī.
Šā gada novembrī būs apritējuši trīs gadi, kopš tika pieteikti citas politikas principi. Tie tika publicēti 2007. gada 15. novembrī.
„.. Zviedrija ir ceturtā konkurētspējīgākā valsts pasaulē. Valsts ar, šķiet, visaugstākajiem nodokļiem un visdāsnāko sociālo politiku pasaulē vienlaikus ir arī viena no konkurētspējīgākajām. Tas pats attiecas arī uz Dāniju. Kā tas ir iespējams? Mēs taču visu laiku esam atkārtojuši un atkārtojuši, līdz paši tam noticējuši, ka galvenais investīciju piesaistes un konkurētspējas rādītājs ir zemi nodokļi. Izrādās, tā nav, vai arī, precīzāk izsakoties, izrādās, valsts konkurētspēja galvenokārt ir atkarīga no citām valsts pārvaldes kvalitātēm.
Tiesiskums, subjektīvisma neiespējamība attiecībās ar valsti, prognozējamība, izglītots darbaspēks, nemaz nerunājot par tādām pašsaprotamām lietām kā korupcijas neesamība… Skaidrs, ka Latvija ir darījusi pareizi, samazinot un uzturot zemus nodokļus laikā, kad Latvijas ekonomika tikko dzima.
Es esmu pārliecināts, ka šādai politikai bija pozitīvs iespaids uz ekonomiku un nacionālā uzņēmēju slāņa rašanos un nostiprināšanos. Nulles nodokļu politika daudziem jo daudziem ir ļāvusi pelnīt miljonus, nemaksājot par to nekādus nodokļus vai maksājot mazāk, nekā pašam un citiem liktos taisnīgi. Kādu brīdi tas noteikti bija pareizi, tajā pašā laikā politiķu uzdevums ir spēt saprast arī, kurā brīdī līdzšinējā politika ir sevi izsmēlusi un nodara vairāk ļauna nekā laba.
Politiķu uzdevums ir saprast, kā mainās valsts, cilvēki un to vajadzības. Tas laiks, kad bija jāsaudzē pirmie uzņēmējdarbības asni, ir sen pagājis.
Ir jau nokavēts tas brīdis, kurā valstij visas savas rūpes un piepūle bija jāpavērš sociāli maznodrošināto grupu virzienā. Izglītības un veselības sistēmas virzienā, nepieļaujot situāciju, kad valsts kopprodukts un atsevišķu indivīdu labklājība pieaug neredzētos tempos, bet lielākās sabiedrības daļas labklājība tikai pasliktinās.
Veselības aprūpē nekādas principiālas izmaiņas nenotiek, izglītības sistēma iznīcina valsts nākotnes konkurētspēju, pensionāru, studentu, invalīdu un daudzu valsts sektorā strādājošo labklājības standarti nav uzlabojušies. Protams, ka šādā situācijā aizvien vairāk ir dzirdams sabiedrības protests, ka politiķi strādā tikai savās, nevis tautas interesēs. Un, kad politiķi, to dzirdot, sašutuši groza galvu, tad viņi nesaprot, ka tauta ar to ir domājusi ne jau konkrēti, ka kaut kāds deputāts ir pieņēmis kādu lēmumu tieši sev par labu, lai gan arī tā gadās, bet gan to, ka politiķi visu šo laiku ir strādājuši šauras bagātnieku saujiņas interesēs.
Sabiedrība pamatoti identificē politiķus ar lielkapitāla un lielā biznesa pārstāvjiem, kuriem esošā politika patiesi ir bijusi neredzēti izdevīga.
Šādi arī veidojas slavenā plaisa starp sabiedrību un politiķiem. Tā ir tā pati plaisa, kas starp bagātniekiem bentlijos un vecu māmuļu slimnīcas gaitenī.
Viņiem ir visai grūti saprasties, un šo plaisu nav iespējams likvidēt ar kādu sabiedrisko attiecību akciju vai kādu jaunu valdību, šo plaisu ir iespējams likvidēt vienīgi ar pilnīgi citu politiku, kura piedāvā tajā skaitā strukturālas izmaiņas nodokļu politikā. … Runa nav par procentiem, runa ir par principiem.
..būs jāmeklē ceļi, kā principiāli palielināt algas medicīnas darbiniekiem, policistiem, kā palielināt pensijas. Tas prasīs pakāpeniskas nodokļu izmaiņas, kuru idejai jābūt tādai, ka bagātākie maksā vairāk.
Jūs teiksiet, ka es esmu naivs, bet jau tagad es zinu, ka mani atbalstīs arī uzņēmēji. Man ir vairāki iemesli tā domāt.
Mēs visi gribam, lai tad, kad mūsu bērns saslimst, tuvumā ir laba slimnīca ar labiem ārstiem un mums nav vajadzīgi nedz blati, nedz aploksnes, lai mūsu bērns saņemtu vislabāko iespējamo aprūpi.
Mēs visi gribam, lai tad, kad mums ir jāsūta mūsu bērni skolā, mēs būtu droši, ka viņi saņems, pasaules līmeņa izglītību, kas ļaus viņiem būt konkurētspējīgiem visā pasaulē. Tas pats attiecas uz augstskolām.
Mēs visi gribam, lai mūsu vecāku pensijas ļautu viņiem ne tikai savilkt galus, bet patiesi nosegt savas pamatvajadzības. Mēs visi gribam dzīvot valstī, kurā tie, kas plāno pensiju lielumu, zina, ka ir arī tāds vārds – aptieka. Mēs visi gribam dzīvot valstī, kurā labi apģērbtas, apbruņotas un nodrošinātas ir ne tikai mūsu armijas daļas, kas karo kaut kur tālās zemēs, bet arī policija tepat blakus.
Tās ir tikai dažas lietas, bet es domāju – mēs visi varam vienoties par to, ka līdzšinējā politika … nespēj piedāvāt risinājumu. Ir pagājuši 15 gadi, mēs esam sasnieguši daudz dažādās jomās, tikai ne šajās.
Es zinu, ka valdošās partijas centīsies apvainot šo piedāvājumu, saucot par kreisu, komunistisku, populistisku. Protams, viņiem būs kaut kā jāaizstāv sava vēlme saglabāt vienīgi saujiņai bagātāko Latvijas iedzīvotāju izdevīgu nodokļu sistēmu.
Taču tie nav ne komunisti, ne populisti, kas valda lielākajā daļā Eiropas, tie ir profesionāli politiķi, kuri domā par savu tautu..”
Man ir gūti kaut ko piebilst pie tā, kas pateikts jau pirms 3 gadiem.
Valsts, kas šeit uz šīs skatuves tika dibināta, tā tika dibināta, lai Latvijas teritorijā nodrošinātu sabiedrības intereses. Solidāri palīdzētu tiem, kas valsti būvēja un atjaunoja. Mūsu vecākiem un vecvecākiem. Mūsu bērniem. Mūsu līdzcilvēkiem.
Nevis katrs par sevi, bet paaudžu un sabiedrības vienotība ir tā rīcība, kas ļaus mūsu valstij pastāvēt mūžos.
Vienotības dibināšanas kongress ir labas pārmaiņas Latvijas politikā. Mums ir izdevies vienot 3 partiju 3000 biedrus.
Bet, mums priekšā ir krietni lielāks uzdevums – vienot sašķelto sabiedrību. Vienot un iesaistīt. Vienot un sadarboties.
Lai mums visiem izdodas!