Kristians Avotiņš: Bērnu un jauniešu sports VS profesionālais sports
Jau aizvadītajā gadā valsts (kā zinām, valsts esam mēs paši, kā arī dažādas institūcijas ar Saeimu priekšgalā) ir pateikusi, ka Latvijā prioritāri atbalstāms ir tieši bērnu un jauniešu sports, nevis profesionālais sports. Bez šaubām profesionālajā sportā tiek tērēti krietni lielāki līdzekļi, jo vajadzību ir vairāk. Savukārt par rezultātiem var strīdēties. Arī pašvaldībās primāri būtu jāpiestrādā, lai attīstīti tieši bērnu un jauniešu sportu.
Jūrmalā kopsummā ir vairāk nekā 40 sporta organizāciju, kas sevī ietilpina abus šos virzienus. Par profesionāļiem varam dēvēt to daļu sportistu, kas sportošanu uzskata par darbu un saņem materiālu atalgojumu. Neapšaubāmi, Jūrmalā lielākā daļa pārstāv pirmo – bērnu un jauniešu sportu. No sākuma minēšu piemērus, kādēļ tieši bērnu un jauniešu sportu būtu jāattīsta prioritāri, bet nobeigumā arī konkrētus piemērus.
Bērnu un jauniešu sports
+ Ir krietni daudzskaitlīgāks par profesionālo sportu,
+ Tajā ietilpst mūsu pašu, jūrmalnieku bērni,
+ Bērni un jaunieši brīvo laiku pavada lietderīgi,
+ Liels potencionāls, ka nākotnē no viņiem izaugs profesionāļi, kas Jūrmalas vārdu nesīs pasaulē,
+ Atvieglo vecāku ikdienu (bērnus laižot sporta pulciņos, vecāki var strādāt),
+ Attīstot šo, tiks pilnveidotas arī sporta celtnes, kas ļaus rīkot pasākumus un ikvienam jūrmalniekam nodarboties ar sportu.
Nevēlos teikt, ka profesionālo sportu ir jāizskauž, jo arī tas dod milzīgu labumu cilvēkam un visai pilsētai/valstij. Tomēr jāizmana finansējuma piešķiršanas kārtību un lielākā proporcija jāpiešķir bērnu un jauniešu sportam.
Detaļās
Jūrmalā darbojas vairākas profesionālas sporta komandas, kā BK Jūrmala/Fēnikss, FK Spartaks Jūrmala, FC Jūrmala. Protams, līdzjutējiem ir liels prieks iet un skatīties uz augstākās raudzes komandām (cik nu viņas ir augstas), spēlētājiem un līmeni. Arī es labprāt šīs spēles eju skatīties. Taču, ja paskatāmies pieteikumos, pa abiem futbola klubiem ir salasāmi nieka 3 jūrmalnieku vārdi, bet basketbola klubs ir daudz uzteicamāks. Izejot no šiem datiem, sanāk, ka tā vietā, lai audzinātu vietējos talantus, šī naudiņa aiziet viesu tēriņiem (formas, ceļš, ēšana u.c. Algas maksā no privātajiem līdzekļiem). Šādi piekopta politika ir pilnīgi ačgārna, jo mums, jūrmalniekiem, nenes nekādu pievienoto vērtību. Mēs nezinām, varbūt pēc pusgada vai gada viens vai otrs spēlētājs aizies prom (nauda ir vienkārši izmesta vējā). Es uzskatu, ka labāk šīm komandām spēlēt zemākās līgās, bet ar savējiem – jūrmalniekiem.
Nedaudz citādāka situācija ir ar individuālo sportu. Salīdzinoši maz tiešā finansējuma saņem tādi mūsu izcilnieki, kā Laura Ikauniece, Jeļena Prokopčuka, Aleksandrs Samoilovs u.c. Viņi iztiku pelna no sponsoriem. Tāpat viņu budžets, salīdzinoši ar veselu komandu, kurā ietilpst ap 20 un vairāk spēlētāju, ir salīdzinoši zemāks.
Te nu mēs nonākam pie viena secinājuma – savu naudiņu stulbi atdodot citiem, mums nekad nebūs tādas komandas, kas ilgtermiņā (un nevis te un tūlīt, bet, kad izaudzinās savējos) spēs cīnīties par augstām vietām pašmāju čempionātos, kur nu vēl starptautiskajā arēnā. Daudz ko varam mācīties no tādām komandām kā FC Barcelona, Dortmundes Borussia un kaut vai šī gada Šveices hokeja izlases – savējie, savējie un vēlreiz savējie.
P.S. Raksts ir tikai un vienīgi autora personīgais viedoklis.
Bloga autors: Kristians Avotiņš