Skip to main content

Ēlertes runa “Nacionālā identitāte globālajā tirgū” VIENOTĪBAS kongresā

Runājot par nacionālo identitāti globālajā tirgū, sākšu ar kaut ko taustāmu, piemēram, dāņu dizainu. Labi attīstīta tradicionālā dāņu amatniecība, spēcināta ar mērķtiecīgu valsts atbalstu, pārtapa pasaules tirgos atpazītā dāņu dizaina zīmolā. Precēs, kas iegūst globālu izplatību ir iekodēts gan cilvēka radošums, gan noteikts atšķirīgos kultūras kodos un identitāte. Citādi jau mēs būtu roboti un visi radītu vienādas preces.

Cits piemērs: šodien mēs varam Latvijas valsti izteikt skaitļos, piemēram kopproduktā, infrastruktūras vai zemes vērtībā, bet Latvijas valsts patiesībā ir nacionālās identitātes produkts — divdesmitā gadsimta sākumā rasties tādai valstij nebija nekāda objektīva pamata, bija tikai subjektīvā griba, pašapzināta nācijas identitāte, izkopta kopš 19. gadsimta vidus.

Tomēr manis minētajiem piemēriem cauri spīd tāda kā taisnošanās, par mūsu tiesībām uz nacionālo identitāti vai pienākumu to nostiprināt. Tāpēc atgādinu Eiropas Savienības līgumu, kurā teikts: Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti.
Valstu tiesības veidot savu valodas vai pilsonības politiku, tātad nacionālās identitātes rāmi atkārtoti ir apliecinājuši Eiropas tiesas un ECT tiesas spriedumi. Bet stiprināt to ir mūsu pašu ziņā – arī, lai pastāvētu globālajā tirgū.

Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas pamatnostādnēs, kuras šī gada oktobrī pieņēma valdība, mēs uzsveram: ”Latviešu valoda un kultūra ir pašvērtība un vienlaikus resurss, lai cilvēkus piesaistītu Latvijai, tas ir Latvijas valsts pamats.
Latviskā identitāte – latviešu valoda, kultūra, sociālā atmiņa – ir kopēja visai Latvijas tautai. Tā ir kopējais pamats, kas saliedē visu Latvijas tautu, padarot to par demokrātiskās līdzdalības kopienu. Tādēļ Latvijas valsts un tautas interesēs ir gan padziļināt sabiedrību vienojošo latvisko identitāti, spēcinot to mūsdienu globalizācijas apstākļos, gan paplašinot to, lai tajā varētu iekļauties arī mazākumtautības un imigranti. Vienlaikus Latvijas interesēs ir saglabāt mazākumtautību savpatnību, jo tādējādi tiek saglabāta Latvijas tautas kulturālā daudzveidība.”

Valsts politikām tātad ir jābūt vērstām uz to, lai nostiprinātu kopīgo identitāti, kas vienlaikus ir gan nacionāla, gan demokrātiska. Par to rūpējoties, ir ieteicams atteikties no stereotipa par Latvijas etnisko sašķeltību. Daudzās Latvijas mazākumtautības izmanto Satversmē garantētās tiesības un brīvi praktizē savu identitāti. Valsts to atbalsta. Cilvēks var saglabāt ukraiņa, ebreja vai krieva identitāti, bet vienlaikus justies arī kā latvietis un piedalīties Latvijas valsts kopējā identitātē, jo identitātes nevis izslēdz, bet bagātina viena otru.

Konkurence starp latviešu un krievu valodu Latvijā uzrāda nevis etnisko sašķeltību, jo tādas mazākumtautības „krievvalodīgie” nav, bet gan vienas valodas grupas iekapsulēšanos. Latvijā ir tikai 27% krievu, bet 39% krievvalodīgo. Šajā valodnieciskajā grupā atspīd padomju laika mērķtiecīgās asimilācijas politikas sekas un kādreizējās majoritātes cīņa par zudušajām īpašajām tiesībām.

To apzinoties, Latvijas valstij ir jābūt nopietnai attīstības politika, kas veicina visu Latvijas iedzīvotāju iespēju un vēlmi iekļauties kopējā valsts nacionālās identitātes laukā, protams, cienot vēlmi paralēli saglabāt mazākumtautības identitāti. Tāpēc valsts pienākums ir atjaunot valsts apmaksātus valodas kursus. Piemēram, Latgalē tikai 2% nepilsoņu zina latviešu valodu. Ir jāveicina nelatviešu vecāku vēlme un drošības sajūta sūtot bērnus latviešu skolās un bērnudārzos, tātad jāattīsta skolotāju māku strādāt ar dažādu nacionalitāšu bērniem. Statistika rāda, ka bērnu skaits pēdējos 10 gados latviešu skolās samazinājies par 30%, taču krievu skolās tas ir samazinājies par 50%. Tiesa eksperti saka, ka šī tendence pēdējos gados tieši neskaidrās politikas dēļ ir apsīkusi.

Krivvalodīgās kopienas valodnieciskajai pašpietiekamībai nedrīkst kalpot īsredzīga valodas politika un ikdienas prakse. Profesijās, kas saistītas tikai un vienīgi ar iekšējo tirgu arvien biežāk tiek uzstādīta prasība zināt krievu valodu. Šo praksi aizstāv darba devēju organizācijas, bet savas tiesības pietiekami nezina un nespēj aizstāvēt tie, bieži rietumu augstskolās vai te pat Latvijā labi izglītotie jaunie cilvēki, kas krievu valodu nav mācījušies.

Tā mēs riskējam zaudēt labi izglītotus jauniešus. Savukārt mudinājums – lai taču viņi iemācas krievu valodu, nozīmētu palielināt divkopienu sabiedrības riskus.

Mums jāatsakās no stereotipa, ka krievu valodas zināšanas mums pavērs lielo Krievijas tirgu un ļaus pelnīt kā starpniekiem. Vai esat redzējuši, piemēram, vācu investoru, nedroši mīņājamies pie Rīgas lidostas durvīm un prasot, kur te ir kāds latvietis, kas māk krievu valodu un palīdzēs man tirgoties ar Krieviju? Viņi brauc pa taisno un tirgojas.

Pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot dažādās rietumvalstīs, latvieši spēja priekšzīmīgi iekļauties mītņu zemju valodās un pilsoniskajās sabiedrībās, vienlaikus saglabājot savu latvietību. Uz šādu Eiropas nacionālās valstīs pašsaprotamu modeli jābūt vērstai valsts politikai, jo citas izvēles jau nemaz nav – alternatīva ir divkopienu sabiedrība ar tās mūžīgo spriedzi. Bet nauda, kas ieguldīta kopīgas nacionālās identitātes stiprināšanā, atmaksāsies demokrātijas kvalitātē.

Vienotībai jāizstrādā rīcībpolitika, kā sekmēt cittautiešu daudz aktīvāku iesaistīšanos mūsu partijā. Īpaši aktīvai šai ziņā būtu jābūt Vienotības jaunatnes organizācijai.

Šobrīd referendums par krievu valodu radikalizē un tas nav pieņemams daudziem cilvēkiem, kas labi integrējušies Latvijas valstī, tāpēc jārīkojas.

Globālajā laikmetā valstis savā starpā konkurēs par cilvēkiem. Nacionālā identitāte, kas veido piederības sajūtu valstij ir svarīga salīdzinošā priekšrocība, resurss šajā konkurencē un tās vērtība augs.

Protams, valsts pirmais uzdevums ir veicināt latviešu atgriešanos, gan radot vienotu informācijas vietni, par darba iespējām, repatriācijas detaļām, to, kā bērnus iekārtot skolās, informāciju par sociālajiem pakalpojumiem un garantijām.

Tomēr jāatceras, ka XXI gadsimtā, atvērto robežu gadsimtā, liela daļa latviešu dzīvos citās valstīs vai atgriezīsies, lai atkal aizbrauktu un atkal atgrieztos. Eirobarometra aptaujā 62% latviešu jauniešu saka, ka vēlas ilgāku laiku vai pavisam dzīvot kādā citā valstī. Tas mūsējos nemaz neatšķir no citu valstu jauniešiem. Jāsaprot – XXI gadsimtā nācijas būs pār-teritoriālas. Tas prasa jaunu, aktīvu valsts politiku, kuras sekmes varēs mērīt pēc tā, cik daudz latviešu paliks Latvijas identitātes lokā. Par Latvijas politikas daļu jākļūst atbalstam latviešu svētdienas skolām, metodikai un skolotāju izglītībai, kultūras pieejamībai, pasaules latviešu bērnu vasaras nometnēm Latvijā. Beidzot jāpieņem valsts un nācijas interesēm atbilstošs likums par dubultpilsonību, jāveicina ārzemju latviešu līdzdalība Latvijas politikā.

Mums jāveido globālais latviešu tīmeklis, kurā satiekas biznesa un sadarbības idejas, kur neesot Latvijā, latvieši var piedalīties Latvijas izglītības sistēmā un zinātnes attīstībā, Latvijas preču uzlabošanā un mārketingā. Latvieši ir resurss.
Vienotības uzdevums ir noformulēt savas politikas visos svarīgajos valsts attīstības virzienos. Valsts nacionālās identitātes politika ir viens no tās pamatelementiem.

 

Dalies ar ziņu