Ēlertes runa PS kopsapulcē
Kultūras ministres Sarmītes Ēlertes runa PS kopsapulcē 2011. gada 30. jūlijā.
Mums šodien nākas lemt par pievienošanos Vienotībai steidzīgāk, kā bijām domājuši. Mums šodien nākas steigt svarīgus darāmus darbus, lai atrastu laiku vēlēšanu kampaņai. Tam ir divi iemesli. Tie paši divi iemesli, kas ir kavējuši Latvijas attīstību divdesmit gadu laikā, kaitējuši tai un tātad katram no mums.
Zatlera lēmums atlaist Saeimu nav iemesls, tās ir tikai sekas. Iemesls ir tas, ka Latvijā 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas demokrātiskai, tiesiskai un nacionālai valstij nav vairākuma. Tāda nebija arī šajā Saeimā. Mēs redzējām, kā izšķirīgos brīžos no Saeimas dziļumiem iznira ēnu koalīcija.
Prokremlisku oligarhu valdību iepriekšējās vēlēšanas novērsa, bet Saeimas dzīlēs tās koalīcija turpināja pastāvēt. Tāpēc Zatlera lēmums atlaist Saeimu bija pareizs, vēl 3 gadus šķietamas stabilitātes dēļ un diskreditējot Vienotības vārdu, tādas Saeimas pastāvēšana būtu bīstama.
Šī brīža politiskajā nestabilitātē ir lieli riski. Prokremliska oligarhu valdība var būt nākamo vēlēšanu rezultāts. Bet nestabilitātē ir arī iespējas, ja saprotam, ko tās uz mums runā.
Pagājušās vēlēšanās Šķēle un Šlesers kļuva par upuriem, tam, ka pārāk nemākulīgi un sasteigti bija mēģinājuši atkārtot shēmu, kas Lembergam ar filigrāni izstrādātu taktiku jau otro gadu desmitu ļauj zombēt vēlētājus. Tās būtība ir ļoti vienkārša: dabūt kabatas partiju, kas kā pionieru pulciņš disciplinēti izpilda komandas, ielikt kāju valdības durvīs, kad par sabiedrībai svarīgiem lēmumiem jāmaksā ar dāsnām veltēm Ventspilij, priekšvēlēšanu laikā iedot vēlētājiem kukuli no budžeta – un vislabāk lielākajai vēlētāju grupai – pensionāriem, pa televizoru parādīt brīnišķas ainas no Ventspils sakoptajām ielām, kam nauda nākusi uz pārējās Latvijas rēķina, un – vēlētājs atkal ir kabatā. Šķēles un Šlesera gadījumā pārāk redzama bija viņu atbildība par krīzi, bet patiesībā jau viņi bija tikai Lemberga mācekļi, kas ar novēlošanos kopēja vēlētāju pirkšanas un labumu dalīšanas sistēmu, kuru Lembergs jau sen pirms viņiem bija radījis un ieeļļojis.
Šī sistēma padara Latviju par dīvainu zemi, kurā XXI gadsimtā turpinās iepriekšējā gadsimta deviņdesmitie gadi. Kurā laupītājkapitālisms, uzkrājis resursus un politisko ietekmi, pāraug un nostiprinās valsts nozagšanā. Deviņdesmitie gadi visur Austrumu un Centrālajā Eiropā jau sen ir beigušies, ja nu vēl Bulgārijā un Rumānijā redzam tā paliekas. Latvijā tie turpinās.
Šīs ārkārtas vēlēšanas dod ārkārtēju iespēju pielikt punktu deviņdesmitajiem gadiem un pagātnei. To nevar izdarīt mazas, sirsnīgas, labu gribošas partijas. Tāpēc – ir vajadzīga Vienotība un gudra sadarbība ar Zatlera partiju šajā jautājumā. Tā ir iespēja, kas šodien runā uz mums, godātie kolēģi un lūdz, lai mēs to sadzirdam.
Otru šķērsli, kas neļauj Latvijai sekmīgi attīstīties, iemeslu, kas tai kaitē, neizdosies novērst šajās vēlēšanās. Tas prasa pacietīgu darbu, lielu, gudru un ietekmīgu partiju.
Šis šķērslis ir sašķeltā Latvijas sabiedrība un tas, ka mutējot zem dažādiem nosaukumiem, Saskaņas centram visus šos gadus izdodas kontrolēt līdz pat trešdaļai no vēlētāju balsīm. Vai nav paradokss – cilvēkos, kas ir iemācījušie latviešu valodu (ar dažiem trekniem izņēmumiem, es domāju Kravcovu), cilvēkos, no kuriem daudzi sūta bērnus latviešu skolās, kas ir Latvijas Republikas pilsoņi, šajos cilvēkos atkal un atkal uz vēlēšanām izdodas pamodināt „imigrantu” zemapziņu, un viņi balso par partiju, kas sakās aizstāvēt imigrantu intereses. Jo tiešām, citus iemeslus, lasot Saskaņas Centra programmu, man nav izdevies atrast. Tā ir viena jautājuma partija un šis jautājums ir: Latvija nemaz nebija 50 gadus okupēta, imigranti nebija imigranti, bet mūsu pašu laipni aicināti, tātad, likumsakarīgi – pilsonība jādod visiem un krievu valodai jābūt valsts valodai. Pretējā gadījumā – deokupācija, ko latvieši slepeni plāno, un vagoni austrumu virzienā. Tieši tik vienkāršai un brutālai ir jābūt ziņai, lai tā tiktu iecementēta zemapziņas līmenī. Tāda šizofrēniskā pilsonība – būt pilsonim valstī, kuras tiesisko eksistenci tu noliedz.
Viena no manām prioritātēm bija Okupācijas muzeja rekonstrukcijas uzsākšana un piemiņas memoriāla izveide. Ar finanšu ministra Andra Vilka un valdības atbalstu šo jautājumu beidzot izdevās iekustināt. Tieši Okupācijas muzejs, protams, tikai kā daļa plašākas ilgtermiņa valsts nacionālās politikas ietvaros, ir ļoti svarīgs šai jautājumā. Tur jāatved katra klase, tur katram Latvijas jaunietim ir jāizskaidro staļiniskās PSRS noziegumus, Latvijas okupāciju. Mums pacietīgi jāveido Latvijas sabiedrības kopēja un katra atbildīga demokrātiskas valsts pilsoņa individuālā vēsturiskā atmiņa. Tikai tā Latvijā veidosies saliedēta sabiedrība un beigsies saskaņiešu dvēseļu zveja.
Mums jāveido vēsturiskā atmiņa, kas balstīta uz patiesiem faktiem, pareiziem juridiskiem secinājumiem un atbilstošiem morāliem novērtējumiem. Tikai tā mums izdosies likvidēt Saskaņas centra izlikto zemapziņas slazdu un šķērsli Latvijas attīstībai.
Tas ir otrs galvenais iemesls, kāpēc ir nepieciešama Vienotība. Pilsoniskās savienības programma pārstāv Latvijas kā nacionālas un demokrātiskas valsts vīziju. Bet tādu iedibināt un uzturēt nav pa spēkam mazai, labi domājošai partijai. Valsts nacionālo politiku ir jāveido lielai, ietekmīgai, stiprai partijai. To nav iespējams veidot no opozīcijas ierakumiem un ar opozīcijas mentalitāti. Nacionālajai politikai, tam, kā ne tikai sasniegt labklājību drīzumā, bet nodrošināt to, ka latviešu nācija pastāvēs cauri gadu simtiem, ir jābūt valsts centrālajai ilgtermiņa politikai. Un iespēja veidot tādu politiku, godātie kolēģi, šodien lūdz mūs, lai to sadzirdam.
Pilsoniskajai savienībai ir vajadzīga Vienotība, lai realizētu savu vīziju par Latviju kā nacionālu un demokrātisku valsti. Latvijai ir vajadzīga Vienotība.