Linda Medene: Ieguldījums jaunatnē – Latvijas nākotnes garants
Jaunieši ir tā sabiedrības daļa, kas pavisam drīz kļūs par vecākiem, valsts vadītājiem, uzņēmējiem, skolotājiem – nākotnes pieaugušajiem. Jaunatnes politika sevī ietver jautājumus, kas attiecas uz jauniešiem tagad – brīvais laiks, veselība, izglītība utt. -, jo jauniešu attīstība un ieguldījums tajos lielā mērā noteiks nākotnes sabiedrības kvalitāti.
Latvijas sabiedrībā pastāv vairākas būtiskas problēmas, kas ietekmē valsts attīstību ilgākā laika periodā un var pat apdraudēt tās pastāvēšanu tālākā nākotnē. Kā būtiskākās un ar sabiedrības attīstību un veselību saistītās varam uzskatīt demogrāfisko krīzi, imigrāciju, kas cieši saistīta ar pilsonisko līdzdalību un demokrātijas izpratni, un sabiedrības integrāciju (ar integrāciju domājot nevis tradicionālo etnisko minoritāšu integrāciju, bet visu minoritāšu iekļaušanos sabiedrībā). Visas šīs trīs problēmas nav atrisināmas īsā laika periodā, tāpēc to risinājumi ir cieši saistīti ar jaunatni.
Nedzimst bērni?
Par vienu no pēdējā laika populārākajām problēmām droši varam uzskatīt demogrāfisko situāciju – bērni vēl joprojām nedzimst pietiekami daudz, kas novedis jau līdz īpašas Saeimas apakškomisijas izveidei un tādām absurdām iniciatīvām kā abortu kriminalizācija. Tomēr lielākoties par šo jautājumu spriež cilvēki, kam pāri 40, un visticamāk, vairs pasaulē bērnus nelaidīs. Tie, kas vairos mūsu sabiedrību, ir jaunieši, tādēļ svarīgi ir rūpēties, lai viņi gribētu veidot ģimenes, kurās dzimtu veseli bērni. Kā to panākt? Būtisks aspekts ir jauniešu reproduktīvā veselība – skumji, bet ne visi mūsdienu jauniešu vecāki runāja ar saviem bērniem – stāstīja, kas ir sekss, kas ir kontracepcija un kāpēc tas ir svarīgi. Šobrīd no skolu programmām ir izņemts tāds mācību priekšmets kā veselības mācība. Var jau teikt, ka visu var izlasīt žurnālos un internetā, bet liela daļa šīs informācijas ir komercializēta un neprofesionāla. Var arī teikt, ka mācību viela tāpat bija nekam nederīgas un viena vienīga ķiķināšana, bet statistika ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs pierāda, ka, izņemot veselības mācību no skolu programmām, palielinās seksuāli transmisīvo slimību izplatība, kaitīgo ieradumu īpatsvars un pasliktinās jaunatnes veselība kopumā. Aptaujājot sabiedrību, Vienotības Jaunatnes organizācija (VJO) secināja, ka tikai katrs desmitais nav pārliecināts, vai šāds mācību priekšmets ir nepieciešams. Cieši ar to saistīti kaitīgie ieradumi – tradicionāli, visi grib cīnīties ar sekām, paaugstināt vecuma cenzu vai tml., tomēr, ja jau šodien nepilngadīgie var iegādāties gan alkoholu, gan cigaretes, gan citas veselībai kaitīgas vielas, vai tiešām vecuma cenzs šo situāciju mainīs? Ziņās jāklausās par trīspadsmit un četrpadsmitgadniekiem, kas aizvesti „atkačāt”, un ne jau divdesmitgadnieki ir pamatproblēma. Mēs taču gribam lai topošajiem vecākiem dzimtu veseli bērni, tādēļ kontrole un jauniešu izglītība ir viens no jautājumiem pie kā jāstrādā, lai nodrošinātu Latvijas sabiedrības ataudzi.
Demokrātija?
„Jauniešiem nekas neinteresē, viņi grib braukt un brauc prom no Latvijas, viņos trūkst patriotisma, slinki, bet ambiciozi utt.” Bieži šādas frāzes esmu dzirdējusi. Bet, kas tieši ir darīts, lai to mainītu? Jaunieši ņem piemēru no vecākiem – varbūt vecākiem nevajadzētu katra teikuma galā visur vainot valsti un valdību? Vai jauniešu problēmas valstiskā līmenī tiek risinātas? Protams, veicinot ekonomisko izaugsmi, uzlabojas arī jaunatnes kā sociālas grupas situācija, tomēr, ja negribam, lai jaunieši brauc prom, viņu problēmas jārisina tagad! Jauniešu problēmas politiķiem visos pārvaldes līmeņos nav saistošas, jo viņi taču ir tik neliela un tik pasīva pilsoniskās sabiedrības daļa, bez ievērojamiem finanšu resursiem un pienesumu ekonomikai. Jaunatnes interešu pārstāvniecība būtībā vairs nepastāv – Latvijas Jaunatnes Padome teju tik tikko velk dzīvību, šobrīd jaunatnes politikas karogu vairāk nes partiju jaunatnes organizācijas u.c. jauniešu organizācijas. Piemēram, VJO iesniedza priekšlikumus, kurus akceptēja, gan jaunatnes politikas jomā, gan valdības rīcības plānam, gan nu jau tik populārajam Nacionālās attīstības plānam 2013 – 2020, un regulāri seko notikumiem jaunatnes jomā. Jaunietis lēmumu braukt prom parasti pieņem vidusskolas beigās, apmēram 16 – 18 gadu vecumā, jo nespēj saprast, ko tālāk iesākt. Es rosinātu jauniešiem no 16 gadu vecuma dot balsstiesības, vismaz pašvaldību līmenī, tādā veidā veicinot to iesaisti politiskajos procesos, veidojot saikni ar valsti, un politiķiem liekot apzināties tos kā vērā ņemamu elektorāta daļu, kuram ir arī savas problēmas un intereses. Var jau apgalvot, ka sešpadsmitgadnieku prāti tam vēl nav gatavi un ir manipulējami, bet esmu saskārusies ar neskaitāmiem jau sen pilngadīgiem manipulācijas gadījumiem, un šo neuzskatu par vērā ņemamu argumentu. Svarīgi, ka demokrātijā jābūt pārstāvētām visām sociālajām grupām, taču ņemot vērā demogrāfisko situāciju, jaunatnes pārstāvniecība aizvien vairāk sarūk, jo jauniešu kļūst aizvien mazāk, kas tikai pierāda, ka to problēmas netiek risinātas, jo priekšvēlēšanu laikā ir daudz interesantāk runāt par pensiju indeksāciju. Jaunatnes bezdarbs ir viena no šī brīža pamatproblēmām, kas, to nerisinot, var beigties ar zudušās paaudzes rašanos, kura būs iestrēgusi zemas kvalifikācijas darba tirgū, kas pavisam noteikti neveicinās daudzbērnu ģimeņu izveidi. Jo ātrāk valsts saistīsies ar jaunieti un liks viņam justies līdzatbildīgam, jo ātrāk šī līdzdalība radīsies.
Latvijas iedzīvotāju nedraudzīgā mentalitāte?
Sabiedrības integrācija – sabiedrība, kurā var pilnvērtīgi iekļauties ikviens un nejusties diskriminēts, nevajadzīgs vai nesadzirdēts. Demokrātija ir valsts un sabiedrības iekārta, kurā viens likums, viena taisnība visiem, kas nozīmē arī cilvēktiesības, tiesības būt tādam, kāds esi piedzimis. Sabiedrībā visbiežāk pieminēta etniskā diskriminācija un divkopienu sabiedrības problēma – latvieši jūtas diskriminēti no krievvalodīgo puses un otrādi. Jauniešu vidū šis dalījums vairs nav tik pamanāms – valodas barjera pamazām zūd. Tomēr, vai tas liecina par integrētu sabiedrību? Latviešu jauniešiem ir problemātiski atrast darbu lielajās pilsētās, jo kā oficiāla vai neoficiāla prasība tiek izvirzītas krievu valodas zināšanas. Taču minoritātes nav tikai latviski vai krieviski runājošie. Vairāki mūsu sabiedrības „atvērtības” piemēri: jauks, inteliģents melnādainais jaunietis, kurš strādā ASV vēstniecībā, neskaitāmas reizes saskāries ar neadekvātu reakciju tikai viņa ādas krāsas dēļ, homoseksuāli cilvēki, kuri Latvijā dzīvo aiz mīlestības pret valsti, nevis sabiedrību, jo vēl joprojām nesaprot, kāpēc viņus ir jādiskriminē par to, kādi viņi ir piedzimuši, un šiem līdzīgu piemēru ir daudz. Jāsaprot, ja gribam būt Eiropā, gribam dzīvot kā eiropieši, mums jāiemācās pieņemt cilvēkus, kas domā, izskatās un ir citādi. Jaunieši ir tā sabiedrības daļa, kas spēj paskatīties plašāk, pieņemt atšķirīgo – piemērs ir dažādas apmaiņas programmas, kuru ietvaros skats uz pasauli paveras plašāks. Integrēt nevienu nav iespējams, iespējams tikai integrēties, un to arī vajag ļaut – vajag ļaut iepazīt heteroseksuālajam homoseksuālos, latvietim krievu, kristietim musulmani un fiziski pilnvērtīgajam invalīdu, un daudzi stereotipi lūzīs, jo, kā teica Hilarija Klintone savā uzrunā Latvijas jauniešiem, runājot par cilvēktiesībām Latvijā: „You don’t need to like me, but you need to respect me!” Izliekoties, ka mēs visi esam vienādi, integrācija netiks panākta. Integrācija nozīmē pieņemt atšķirīgo, bet lai to pieņemtu, tas vispirms ir jāiepazīst.
Neviens mūsu vietā to nedarīs!
Ilgtermiņa problēmām vajag ilgtermiņa risinājumu – ieguldījums jaunatnē ir ilgtermiņa ieguldījums, jo jaunieši ir šīs valsts nākotne. Tomēr jaunietis nav bērns, jaunietim pašam ir galva uz pleciem un viedoklis par notiekošo, tādēļ ikvienam no mums ir jāsaprot, ka ar karoti mutē mums labāku dzīvi neieliks, un ka sēžot un sūdzoties, nekas nemainīsies. Ja reiz mēs, jaunieši, esam šīs valsts nākotne un mums šeit būs jādzīvo vēl ilgi, tad lielākā kļūda, ko varam pieļaut, ir atstāt mūsu nākotnes veidošanu citu rokās. Mēs gribam dzīvot šajā valstī vēl ilgi, tad nu mums ir visas iespējas piedalīties tās veidošanā, lai tā būtu vieta, kur mēs gribētu audzināt bērnus un aizvadīt savas vecumdienas. Jaunības priekšrocība ir drosme, kas reizēm liek noticēt idejām, kuras citiem var likties nereālas un absurdas, bet nevajag aizmirst, ka visi lielie vēstures pagrieziena punkti balstījās idejā, kas pastāvošajai sabiedriskajai domai tobrīd likās nepieņemama.
Bloga autore: Linda Medene