Ekonomikas ministra Arta Kampara runa JL kopsapulcē
Dāmas un kungi!
Cilvēces vēsture apliecina, ka attīstība var notikt vienīgi pateicoties lielām idejām un cilvēkiem, kuri tās spēj īstenot. Antīkās Grieķijas pilsētvalstis radīja pirmo demokrātisko valsts pārvaldes modeli un ieviesa jēdzienus „likuma spēks” un „sabiedrības intereses”. Eiropas un Amerikas izcilākie domātāji 18. gadsimtā uzrakstīja cilvēktiesību pamatprincipus, bez kuriem nespējam iztēloties valsts un cilvēku attiecības mūsdienās. Latvijas pirmās brīvvalsts līderi, to vidū Čakste, Ulmanis un viņu domubiedri neiedomājamos apstākļos izloloja Latvijas valsti, kuras nākotne šodien lielā mērā ir mūsu pašu rokās.
Partija Jaunais laiks radās 2002. gadā ar skaidru mērķi realizēt savas valsts pārvaldē principus, pēc kuriem ilgojās sabiedrība – godīgums, atklātība, profesionālisms un darbaspējas. Mēs piedāvājām sen gaidītas reformas veselības aprūpē, valsts pārvaldē, pašvaldībās. Tieši Jaunais laiks vistiešāk runāja par ēnu ekonomikas izskaušanu un aplokšņu algu problēmām. Eināra Repšes valdības finanšu ministrs Valdis Dombrovskis bija tas, ar kura rīcību sabiedrība saistīja acīmredzamos panākumus kontrabandas apkarošanā un pelēkās tautsaimniecības daļas mazināšanā.
2009. gada 12. martā Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ar savu valdības komandu pasaules finanšu krīzes un Latvijas tautsaimniecības sabrukuma vissmagākajā posmā sāka reformas, kas ir visgrūtāk realizējamas vienmēr un visos laikos – valsts finanšu sistēmas atjaunošanu un ekonomikas restrukturizāciju konkurētspējas virzienā. Atgādināšu, ka Latvijas tekošā konta deficīta līmenis ilgu laiku bija pie kritiski negatīvās 25% robežas, valsts budžeta ieņēmumu/izdevumu starpība bija negatīva par vairāk nekā 13% no IKP, importējamo preču kopapjoms pārsniedza eksportu par 400 milj.latu.
2010. gadā mēs redzam jau pavisam citu ainu – tekošais konts un importa/eksporta bilance ir sabalansēti, eksports audzis teju par 30% un tā apjoms pārsniedzis pirmskrīzes rādītājus, Latvija neatgriezeniski izmainījusi savu tautsaimniecību ārējā pieprasījuma virzienā un valsts budžeta ieņēmumu/izdevumu starpība šajā gadā visticamāk būs mazāka par 5% no IKP. Īsā laikā ir radikāli samazinātas valsts pārvaldes izmaksas, likvidēti kliedzoši nesaimnieciskuma precedenti, būtiski samazinātas attīstību bremzējošas birokrātiskās procedūras.
Lai arī kādi apgalvojumi dažkārt izskan – tās ir bijušas nozīmīgas strukturālas reformas un starptautiski atzīti eksperti visā pasaulē to ciena un novērtē!
Tomēr, kā teicis kāds romiešu domātājs: „Neiet uz priekšu nozīmē iet atpakaļ”. Šobrīd ir skaidrs, ka rīcība finanšu sistēmas stabilizācijai un ekonomiskās paradigmas izmaiņas dod mums iespēju pievērsties nākamajam, ne mazāk svarīgajam reformu posmam. Ministru prezidenta un valdības galvenais uzdevums ir piedāvāt sabiedrībai skaidru, plaši izprastu un atbalstītu reformu plānu nākamajiem gadiem, kuros novalkātais vārds „konsolidācija” vairs netiktu lietots. Mūsu mērķis ir pārmaiņu nākamais posms – strukturālas reformas, kuru mērķis ir ne vairs stabilizēt, bet attīstīties.
Jāatzīst, mūsu koalīcijas partneri ne vienmēr ir atsaucīgi reformām – ja vien runa nav par policentriskām investīcijām Latvijas rietumkrasta ostas pilsētās. Tomēr Ministru prezidents reformu vadības grupā jau ir nācis klajā ar savu skatījumu strukturālo reformu turpinājumam, tāpēc šodien atzīmēšu vairākus būtiskus nosacījumus, lai šī ārkārtīgi nepieciešamā iniciatīva kļūtu par realitāti:
1. Reformu vadība ir jāuzņemas Ministru prezidentam vai viņa īpaši pilnvarotam ministram, lai tās būtu precīzi koordinētas, saskaņotas starp nozaru ministrijām un to realizācija tiktu stingri kontrolēta. Tikai šādi var nodrošināt katra ministra personīgu atbildību par reformu pilnvērtīgu izpildi.
2. Neviena reforma nav īstenojama bez sabiedrības pārstāvju aktīvas iesaistes, tāpēc reformu vadības grupai ir jākļūst par pilnvērtīgu un efektīvu diskusiju forumu ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Uzsveru vārdus „pilnvērtīgu un efektīvu”, jo neauglīgas un bezgalīgas diskusijas bez rezultāta šodien vairs neapmierina nevienu. Katrs piedāvājums jābalsta uz konkrētu nomērāmu mērķu sasniegšanu noteiktā laika periodā.
3. Reformu piedāvājumam jābūt skaidram un saprotamam ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Nepilnīga, nekvalitatīva vai novēlota informācija var apdraudēt pašu galveno – sabiedrības attieksmi pret reformu procesu.
4. Reformu plānu radīšanā nepieciešams iesaistīt labākos Latvijas prātus ikvienā no nozarēm vai reformu virzieniem. Neizbēgama būs to viedokļu līderu pretestība pārmaiņām, kuri jūtas ērti pie esošās lietu kārtības. Tāpēc argumenti un labākie piemēri no citu valstu pieredzes būs vienīgie efektīvie līdzekļi reformu virzīšanā.
Ārkārtīgi svarīgi ir definēt reformu virzienus, koncentrējot rīcību uz prioritātēm valsts ilgtermiņa izaugsmei. Trīs, manuprāt, būtiskākie virzieni ir:
1. Valsts, tās iedzīvotāju un uzņēmumu konkurētspēja. Dzīve aiz muitas un robežu barjerām ir pagātne. Brīva preču un pakalpojumu plūsma, neierobežotas komunikāciju un pārvietošanās iespējas, atvērti darba tirgi – tā ir 21. gadsimta realitāte. Ja nevēlamies piedzīvot graujošas sekas, kad nekavējoties jārada iespēja Latvijā saņemt vienlīdz kvalitatīvu izglītību kā Londonā, Berlīnē vai Pekinā. Valsts pētījumu sasaiste ar pasūtījumiem no biznesa, ražojoši un eksportējoši uzņēmumi – tie ir mūsu mērķi.
2. Daudz un pamatoti esam kritizēti par nepietiekamu valsts pārvaldes reformu. Elektroniskā pārvalde, vienas pieturas aģentūras, centralizētas atbalsta funkcijas – vezums, kas līdz šim nav pilnvērtīgi izkustējies no vietas. Mūsu mērķis ir izveidot efektīvu valsts kapitāldaļu pārvaldes un kontroles modeli – Somijas piemērs ir pierādījums, ka šo jomu var sakārtot.
3. Sociālā joma prasa rīcību, lai tā kļūtu ilgtspējīga. Latvieši vienmēr lepojušies ar darba tikumu, tāpēc no uzņēmumu puses arvien pārliecinošāk skanošās bažas par kvalificētu darbinieku trūkumu liek izdarīt nepatīkamus secinājumus – arvien vairāk cilvēku nevis cenšas pilnveidot savas prasmes un iemaņas, bet gan radoši izmanto dažādu sociālo pabalstu, atvieglojumu vai citu krīzes pārvarēšanai radīto sociālā atbalsta instrumentu iespējas.
Dāmas un kungi,
no 20. gadsimta vēstures mēs zinām valstsvīrus – reformatorus (pēckara Vācijas kanclers Konrāds Adenauers, Francijas premjerministrs un prezidents Šarls de Golls, ASV prezidents Ronalds Reigans), kuri, īstenojot drosmīgus un tālejošus mērķus, tautas paļaušanos un cieņu iemantojuši ar saviem darbiem.
Pārmaiņas ir viens no dzīves likumiem, un tie, kuri raugās tikai pagātnē un tagadnē, palaidīs garām nākotni. Tā ļoti viedi savulaik teicis ASV prezidents Džons Kenedijs.
Iespēja rīkoties mums ir te un tagad, bet no mūsu rīcības ir atkarīga nākotne. Izmantosim šo iespēju!
Paldies par uzmanību!