Ministru prezidenta Valda Dombrovska uzruna Latvijas Bankas konferencē
Augsti godātais Latvijas Bankas prezidenta kungs,
Godātie konferences dalībnieki,
Vispirms, izmantojot izdevību vēlos apsveikt Latvijas Banku, tās vadību un darbiniekus 90 gadu jubilejā. Latvijas Banka devusi lielu ieguldījumu gan nacionālās valūtas – lata – radīšanā, gan tā atjaunošanā, kad 1993. gadā apgrozībā tika laista pirmā atjaunotās Latvijas 5 latu naudas zīme. Visus šos gadus Latvijas Banka ir konsekventi sargājusi mūsu valūtas, un līdz ar to arī mūsu ekonomikas stabilitāti. Īpaši jāatzīmē pēdējā ekonomiskā un finanšu krīze, kad par spīti daudzu, tai skaitā , starptautiski atzītu ekonomistu prognozēm par lata sabrukumu, mēs tomēr spējām noturēt savu valūtu un ātri atgriezties pie ekonomikas izaugsmes, un šeit liels nopelns ir arī Latvijas Bankai.
Pievēršoties šīs konferences pamattēmai, prātā nāk kāds Pola Krugmana komentārs saistībā ar Latvijas konkurētspēju. Minētais komentārs samērā precīzi saskan ar šīs konferences problēmas uzstādījumu, un tas ir šāds: „Latvija ar saviem 2 miljoniem iedzīvotāju, kas ir mazāk par Ņujorkas Kvīnsas rajona iedzīvotāju skaitu, diez vai var kalpot par experimentum crucis (jeb eksperimentu, kas pierāda kādas hipotēzes vai teorijas pārākumu pār citām) daudz lielākām un kompleksākām ekonomikām.”
Pieņemu, ka šāds viedoklis šobrīd ir samērā izplatīts, it īpaši to ekonomistu vidū, kuri neticēja Latvijas spējai pārvarēt smago finanšu un ekonomisko krīzi un vēl trīs gadus atpakaļ vienā balsī prognozēja, ka Latvijas ekonomika sabruks un latu nāksies devalvēt. Tomēr mēs latu nedevalvējām, izvēlējāmies iet savu ceļu un šobrīd Latvija ir nostājusies uz stabilas izaugsmes ceļa, tās ekonomikai augot jau 8 ceturkšņus pēc kārtas. No ekonomiskās krīzes vissmagāk skartās valsts šobrīd esam kļuvuši par Eiropas visstraujāk augošo ekonomiku.
Es tomēr gribētu īsi pamatot, kādēļ es uzskatu, ka Latvijas piemērs ir attiecināms uz citām valstīm, un ne tikai tām, kas bijušas spiestas meklēt starptautisko aizdevēju palīdzību. Un es vēlētos izcelt vairākas epizodes no mūsu pieredzes, kas var būt noderīgas jebkurai valstij, kas nonāk finanšu grūtībās.
Pirmkārt, lielā daļā gadījumu valstis, kuras nonāk finanšu grūtībās līdzīgi kā Latvija, gados pirms krīzes ir ļāvušās bezrūpīgai fiskālajai un ekonomiskajai politikai, kuru rezultātā rodas dziļas strukturālas problēmas. Iestājoties krīzei, šis valstis ļoti strauji zaudē finanšu tirgu uzticību un atrodas maksātspējas krīzes priekšā. Šādā situācijā, izlēmīga un strauja valsts tēriņu ierobežošana finanšu tirgiem dod būtisku pirmo signālu par valsts attieksmes maiņu pret bezrūpīgu tērēšanu un apņemšanos sakārtot savas finanses.
Otrkārt, strukturālais budžeta deficīts nav citādi atrisināms, kā vien samazinot savus tēriņus un panākot līdzsvaru starp ieņēmumiem un izdevumiem. Tēriņu mazināšanu var atlikt, paslēpt aiz starptautisko aizdevumu programmu pagarinājumiem vai citādi novilcināt. Tomēr agri vai vēlu tas neizbēgami būs jādara un Latvijas piemērs liecina, ka, lai atgrieztos pie izaugsmes pēc iespējas ātrāk, tēriņi ir jāmazina uzreiz un strauji.
Protams, politiskajās debatēs vienmēr izskan viedoklis, ka tēriņu mazināšana, īpaši krīzes laikā, žņaudz jau tā vājo ekonomiku. Tomēr jāsaprot, ka pretējā gadījumā saglabājas liela nenoteiktība, finanšu tirgiem nav skaidrs kad un kā valsts beidzot sakārtos savas finanses, un, kā rāda Grieķijas piemērs, šādos apstākļos par izaugsmi nav ne runas, valsts stagnē un gaismu tuneļa galā tā arī neredz.
Treškārt, izvēloties iet tūlītējas fiskālās konsolidācijas ceļu, rodas labvēlīgs klimats strukturālu reformu veikšanai tādējādi ļaujot ielikt pamatu izaugsmei, kas ne tikai izvedīs valsti no krīzes, bet arī nodrošinās tās līdzsvarotu attīstību arī ilgākā termiņā. Latvijas gadījumā būtiski bija mainīt ekonomikas struktūru, kur galveno devumu izaugsmei dod ražošana un eksports. Jau šobrīd gan ražošana, gan eksports pārsniedz pirmskrīzes līmeni.
Latvijai nonākot krīzes situācijā, un it īpaši tās kritiskākajā brīdī 2009. gada PIRMAJĀ PUSĒ, tieši šādi arī bija prioritārie īstermiņa valdības uzdevumi, proti – saglabāt valsts maksātspēju un atjaunot starptautisko finanšu tirgu uzticību Latvijas valstij, kā arī iespējami īsā termiņā atjaunot valsts konkurētspēju, kā galveno dzinējspēku valsts ekonomikas atjaunotnei.
Analizējot izveidojušos situāciju nonākam pie secinājuma, ka fiskāli konservatīvas valstis, tādas kā Igaunija vai Polija, krīzi izjuta daudz mazāk nekā valstis, kas paļāvās lētās naudas vilinājumam un nepietiekami kontrolēja nekustamo īpašumu tirgu, ļaujot attīstīties nekustamā īpašuma „burbulim”, kā arī neievēroja fiskālo disciplīnu, īstenojot prociklisku fiskālo politiku. Latvija ar „gāzi grīdā” piederēja tieši pie šīs otrās valstu kategorijas. Tādēļ publisko finanšu sakārtošana bija pirmais darbs un pamats
Krīzes pārvarēšana bija iespējama tikai pateicoties tam, ka mums izdevās nodrošināt kontroli pār publiskām finansēm, tas bija galvenais faktors, kas lika pamatus tam, ka atjaunojās starptautisko finanšu tirgu uzticība Latvijas ekonomikai.
Protams, tika veikta virkne citu pasākumu, tai skaitā attiecībā uz reālo ekonomiku. Šo pasākumu rezultātā, izdevās radikāli celt Latvijas konkurētspēju, par ko liecina straujā eksporta izaugsme 2010 – 2011. gadā. Tieši eksports bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas nodrošināja strauju mūsu valsts ekonomikas atlabšanu un ļāva triju gadu periodā no divciparu IKP krituma atgriezties pie pozitīvas kopprodukta dinamikas. Turpmāk, būtiski ir nezaudēt iniciatīvu veikt reformas ar mērķi veicināt valsts ekonomikas pārveidi. Šobrīd Saeimā ir iesniegts NAP, kurš paredz konkrētu reformu plānu valsts ekonomikas izrāvienam. Šī plāna apstiprināšana kalpotu par apliecinājumu Latvijas apņēmībai savu izaugsmi balstīt uz stabiliem un ilgtspējīgiem pamatiem – atbildīgu fiskālo politiku un ražošanu un eksportu.
Krīzes risinājums īsuma iekļāva finanšu stabilitates nodrošināšanu un izaugsmes atjaunošanu. Tieši šādā secībā – vispirms stabilitāte un tad izaugsme, jo bez finanšu stabilitātes bankas neatsāktu kreditēšanu un uzņēmumi neveiktu investīcijas. Tādēļ, tās lomu nav iespējams pārspīlēt, it sevišķi mazas valsts ekonomikā, kuras uzņēmumiem, ņemot vērā lielo ārējās tirdzniecības nozīmi, ir īpaši svarīgi spēt paļauties uz importējamo izejvielu cenu stabilitāti un ārvalstu finanšu līdzekļu pieejamību.
Ņemot vērā augstāk minēto, es Latvija nākotni saskatu Eirozonā – tā mums nozīmē vienu valūtu ar galvenajiem tirdzniecības partneriem, lielāku investoru uzticību un līdz ar to finanšu pieejamību. ECB gādātu par banku stabilitāti un problēmu gadījumā, uzņemtos to finansēšanu, tādējādi noņemot šo atbildību no Latvijas budžeta. Vienu vārdu sakot, Eirozona nozīmē stabilitāti un izaugsmi.
Tomēr šobrīd vēl pāragri dusēt uz lauriem un uzskatīt, ka mums nekas nedraud. Viena no lielākajām krīzes mācībām bija tāda, ka finanšu tirgu uzticību pazaudēt var ļoti ātri, bet to atgūt bieži nav vienkārši. Tirgi netic solījumiem, bet konkrētām reformām.
Runājot par valsts tēlu un uzticamību, nedrīkstam aizmirst, ka mūsdienu globālajā pasaulē tirgus apmānīt ir praktiski neiespējami, tie ikdienā seko valdību aktivitātēm un ar bažām uztver jebkuru signālu, kas varētu liecināt par valdības nodomiem spert nepārdomātus soļus, īpaši jomās, kas var ietekmēt publiskās finanses. Tāpat tirgi ļoti jutīgi uztver jebkuru valdības nespēju spert izšķirīgus soļus. Un tas attiecas ne tikai uz tādām mazām ekonomikām, kādas ir Latvija un pārējās Baltijas valstis. Paskatieties, kas noticis ar to valstu reitingiem, kas nespēj tikt galā ar savām finansēm. Un šeit runa ir ne tikai par Grieķiju, Īriju un Portugāli.
Ņemot vērā augstākminēto, uzskatu, ka Latvijai jāturpina kurss uz stingras fiskālās disciplīnas ieviešanu, un šeit prioritārais uzdevums šobrīd ir bez kavēšanās Saeimā otrajā lasījumā pieņemt Fiskālās Disciplīnas likumu. Tas būs stingrs signāls starptautiskai sabiedrībai – gan mūsu Eiropas partneriem, gan starptautiskajiem finanšu tirgiem – par to, ka Latvija ir ļoti nopietni ņēmusi vērā iepriekšējās krīzes mācības.
Izskaņā, runājot par to, vai Latvijas pieredze ir attiecināma uz lielākām ekonomiskām gribētu bilst sekojošo. Pirmkārt, Latvija nav unikāla ar saviem risinājumiem, bet gan ar spēju šos risinājumus īstenot ļoti saspiestos termiņos. Ja paskatāmies, tad daudz lielākas ekonomikas, tādas, kā Spānija, Grieķija, Īrija īsteno identiskus konsolidācijas pasākumus, kā Latvija, jāatzīst gan, ka ar mainīgām sekmēm. Otrkārt, Latvijas pieredze rāda, ka ir jābūt stingrai politiskai nostājai attiecībās ar starptautiskajiem aizdevējiem. Atcerēsimies, ka SVF sākotnēji stingri pastāvēja uz lata devalvāciju, tomēr Latvijas stingrā nostāja lata aizsardzībai izrādījās pareizais risinājums.
Latvija ir izdarījusi to, ko daudzas valstis nav spējušas un varbūt arī nespēs, bet dzīvot pāri saviem līdzekļiem nav ieteicams ne Kvīnsas pašvaldībai, ne Ķīnas valdībai.
Paldies par uzmanību!