Pabriks: bērniem skolā jāapgūst interneta drošības pamati
Mēs visi esam dzirdējuši un it kā nojaušam par vardarbības izpausmēm internetā, tomēr bieži vien mūsu kā pieaugušo cilvēku izpratne par to ir nepietiekami dziļa. Visievainojamākā grupa, kas cieš no vardarbības virtuālajā pasaulē, ir jaunieši un bērni. Pieaugušie savā aizņemtībā bieži vien nemaz nezina, ar ko saskāries un ko piedzīvojis viņa bērns. Viņš pat nevar iedomāties, cik jauniešu nodarbes internetā ļoti atšķiras no paša paradumiem.
Pirms mēneša jau savā dienasgrāmatā rakstīju par pirmo diskusiju, kuru rīkoju par drošību sociālajos medijos, vienkopus pulcējot dažādus ekspertus. Nule kā aizvadīta otrā diskusija, kuras mērķis bija ar jauniešiem no dažādām Rīgas skolām pārrunāt vardarbību virtuālajā vidē, tās problemātiku un izplatību, kā arī noskaidrot jauniešu zināšanas gan par palīdzības iespējām, ciešot no vardarbības internetā, gan par sociālo mediju vidi kā tādu. Īsāk sakot, izprast šos jautājumus no jauniešu skatpunkta un pieredzes.
Jaunieši vienprātīgi atzina, ka vardarbība internetā patiešām ir nopietna problēma, par ko liecina arī fakts, ka katram bija kāds negatīvs piemērs no paša dzīves. Diemžēl jāsecina, ka daži jaunieši ir pat saskārušies ar tiesībsargājošo iestāžu pasivitāti risināt šāda rakstura pārkāpumus, apstiprinot iepriekšējā diskusijā izskanējušo problēmu. Līdz ar to valstiskā mērogā ļoti svarīgi ir uzsvērt draudīgo situāciju – ja otra cilvēka pazemošana internetā vai izteikti draudi paliks nesodīti, pārkāpēji arī turpmāk jutīsies neaizskarami un galveno mērķi – mazināt agresiju internetā – neizdosies panākt. Ir skaidrs, ka sabiedrība gaida paraugprāvu, lai visi, kam vardarbība internetā liekas pašsaprotama, apzinās reālās sekas un atbildību, kas iestājas par otra pazemošanu.
Diskusijas laikā skolēni ieskicēja vairākas problēmas, kas ļauj izvērst vardarbību internetā. Viena no spilgtākajām ir tādu portālu brīva pieejamība, kuros ikviens var rakstīt komentārus anonīmi. Liedzot veikt anonīmus ierakstus, vēl jo vairāk – ierobežojot viltus profilu veidotāju aktivitātes, tiktu veicināta virtuālās uzvedības uzlabošanās. Pašam jaunietim ir vēlme reģistrēties sociālajos tīklos, jo tā ir ne tikai dabiska vēlme pašapliecināties. Sociālie tīkli ir arī neatņemama ikdienas saziņas platforma. Taču ikvienam reģistrējoties jebkurā sociālajā tīklā, būtu jāliek skaidri saprast, kāda kultūra jāievēro, savukārt gadījumos, kad rodas personību aizskaroši incidenti, jābūt precīzai informācijai, kur vērsties un ko šādā situācijā darīt.
Ar diskusijas dalībniekiem secinājām, ka bieži vien tas, ko cilvēks nespēj pateikt reālajā dzīvē – savas domas, sāpi vai dusmas – viņš izklāsta sociālajos tīklos. Viena no diskusijas dalībniecēm stāstīja par skolas biedra rakstīto blogu, kurā paustais ļoti personīgi aizskāra klasesbiedrus un ar kādu kaunu viņš pēc tam atmaskots skatījās savu vienaudžu acīs. Tas labi ilustrē, ka šādā situācijā dominē pārliecība, ka “neviens neuzzinās” vai “mani taču nepieķers”, kas, protams, ir maldīgi, jo jebkuras anonīmas darbības internetā ir visai liela ilūzija.
Un te nonākam pie jauna problēmjautājuma. Liels bija mans pārsteigums uzzinot, ka par drošu interneta lietošanu vai datora drošības uzstādījumiem skolās vispār netiek runāts, taču informātikas nodarbībās neskaitāmas stundas jāapgūst, piemēram, “Microsoft Office” pamatprogrammas vai jāmācās zīmēt “Paint” programmā. Nenoliegšu, ka arī šīs programmas ir ne mazāk svarīgas, taču nevar būt tā, ka netiek runāts par jauniešu izglītošanu interneta drošības jautājumos vispār, līdz ar to mēs šobrīd nevaram gaidīt, ka bērni un jaunieši izdarīs pareizās un vienmēr drošākās izvēles, lietojot internetu.
Lai arī skolēnu datorprasmes ir augstas, viņi atzīst, ka skolās mācītais atpaliek no reālās situācijas. Jāatzīst arī, ka ne vienmēr vecāki var dot labāko padomu, jo internets mūsu dzīvē ir ienācis ļoti strauji un pamata drošības principu apgūšana visbiežāk paliek uz paša interneta lietotāja pleciem. Nenoliedzami ir vairākas iniciatīvas, kas brīvprātīgā kārtā un pēc pašu skolu ieinteresētības tiek īstenotas visā Latvijā, lai jauniešu zināšanu līmeni celtu, tomēr valstiskā mērogā informātikas stundu programmas, kur būtu jārunā par drošību internetā, jo īpaši sociālajos tīklos, ir neadekvātas mūsdienu prasībām. Turklāt informātikas skolotāji nereti ir pasīvi un biežāk izvēlas turēties pie ministrijas apstiprinātā novecojušā mācību kursa, kurš saturiski ir ar viduvēju pievienoto vērtību, nevis stāstīt par aktuālākām tēmām un rūpēties par savu audzēkņu drošību interneta vidē. Skolēni norādīja, ka informātikas kursā varētu iekļaut atsevišķu nodaļu par atbildību un drošību internetā.
Tieši tāpēc esmu nolēmis aicināt Izglītības un zinātnes ministriju jau tuvākajā laikā pārskatīt informātikas mācību programmas saturu vispārizglītojošajās skolās, jo tas ir novecojis un neatbilst mūsdienu prasībām, kā arī tehnoloģiju iespējām. Turklāt nedrīkst būt pieļaujama situācija, kad drošībai internetā netiek veltīta pilnīgi neviena mācību stunda. Citādi iznāk cīņa ar vējdzirnavām – runājam, cik situācija ir sarežģīta, taču tajā pašā laikā nespējam izpildīt pat elementārus drošības soļus.
Informāciju sagatavoja:
www.artispabriks.lv