Par atbildību katra cilvēka un sabiedrības priekšā. Intervija ar Jeļenu Sidļaroviču
Jeļena Sidļaroviča ( 53), AG LV Eastcon klientu menedžere. Augstākā izglītība (1982.g.), specialitāte — hidrotehniķis.
Pēc tautības esat krieviete, bet pašvaldību vēlēšanās nu jau trešo reizi startējat tā saucamo izteikti latvisko partiju sarakstā —vispirms Jaunā laika (JL), tagad Vienotības listē. Latvijā dzīvojot vairākus gadu desmitus, esat, tā sacīt, pārlatviskojusies?
Nekādā ziņā, tas nav iespējams un arī vajadzīgs. Valsts valodā runāju labi, bet joprojām, diemžēl, ar akcentu. Būtība ir savādāka — uzskatu, ka jebkuram cittautietim, ja viņš nopietni nolēmis apmesties uz pastāvīgu dzīvi svešā valstī, viens no pirmajiem pienākumiem ir apgūt tās pamatiedzīvotāju valodu, kultūru un paradumus, nevis par jebkuru cenu turēties pie savējiem un pat mēģināt tos uzspiest vietējiem ļaudīm. Diemžēl, to lielākā vai mazākā mērā mēģina darīt tās partijas, kas balstās uz krievvalodīgo elektorātu. Pēc manas saprašanas, pareizākā partiju politika ir tāda, kas piekopj visa iedzīvotāju kopuma interešu aizstāvību, neizceļot etnisko piederību! Gan JL, gan Vienotība, manuprāt, to cenšas darīt.
Pusaudzes gados nācās dzīvot Lietuvā, tāpēc varu runāt šīs tautas valodā, kādu laiku uzturējos Kazahstānā, un arī tur iemācījos tirgū saprast visu, kas vajadzīgs. Angļu valoda man padevās kopš skolas laika, tagad tā ļoti noder darbā. Kādus mēnešus nācās izbaudīt bezdarbnieka maizi, izmantoju tos, lai puslīdz iemācītos vāciski. Tie, kas neprot tās pamattautas valodu, kuras teritorijā dzīvo, sevi ļoti, ļoti apdala. Beigās šī nezināšana var pārvērsties par niknumu pret tiem, kuru runāto viņi nespēj saprast. Tas ir bēdīgi.
Jums ir Ventspilī pieprasīta specialitāte, tomēr strādājat servisa jomā, izplatot vilnas izstrādājumus, citas preces.
Kādu laiku darbojos celtniecības jomā, bet ģimenes apstākļu dēļ to nācās pamest. Diemžēl, atsākt darbu specialitātē pēc pārtraukuma ir ļoti grūti, un turklāt arī tagadējais mani apmierina.
Teicāt, ka nekad neesat bijusi komunistiskās partijas biedre, kaut gan savulaik bez piederības tai karjeru bija grūti veidot. Kāpēc nolēmāt pievienoties JL un Vienotībai?
Ja tā nedaudz ar humoru, par to jāpateicas šiem spēkiem nebūt ne simpatizējošajai mūsu pilsētas vadībai. Savulaik pilsētas dome, kā vēlāk izrādījās, nelikumīgi aizliedza Ventspilī privatizēt daļu dzīvokļu. Es par to tiesājos joprojām. Dabīgi, ka šādos gadījumos tiek meklēts atbalsts tajos, kas iestājas par taisnīgumu. Toreiz opozīcijā Ventspils domei atradās JL, biju pazīstama ar toreizējo domnieku no šīs partijas Ojāru Grinbergu. Tā pamazām satuvinājāmies. Uz to laiku jau bija skaidrs, ka pašvaldībā arī daudz kas cits notiek ne jau pilsētnieku interesēs.
Kāpēc ventspilniekiem būtu jānotic, ka tieši Jeļena Sidļaroviča, kopā ar Vienotību nokļūstot Ventspils domē, pilsētniekiem dos vairāk labuma, nekā patreiz tur valdošie?
Es nesaku, ka mēs gribam revolucionāras pārmaiņas. Principā neiebilstu pret kompromisiem. Taču pēc rakstura esmu pietiekami atbildīga un atklāta, un gribu, lai arī pret mani tā izturas, tanī skaitā vietējā vara. Mums katram ir tiesības zināt, kā tiek vadīta pilsēta, bet par to saņemam tikai valdošajiem izdevīgu informāciju plus slavas dziesmas līderiem. Cik zināms, daudz kas tiek slēpts pat no opozīcijas deputātiem. Mūsu pilsēta kļūst aizvien skaistāka, pārskatāmāka, bet veids, kā tas tiek panākts, paliek nemainīgi necaurspīdīgs. Un joprojām neatbildēts ir jautājums, vai tur klāt nav arī savtīgas valdošo intereses. Atrodoties domē, es un mani kolēģi prastu uz to argumentēti atbildēt.