Sarmītes Ēlertes runa
Ir vārdi, kas spēj uzrunāt tūkstošu vai miljonu sajūtu un pārliecību. Un tāpēc cilvēki atsaucas. Dzirdot vārdus TŪLĪT vai PĀMAIŅAS mums nāk prātā prezidents Obama. Kaut tie ir senāki vārdi. Par „NEATLIEKAMO vārdu TŪLĪT” runāja Martins Luters Kings savā slavenajā runā „Man ir sapnis”. Par ATJAUNOŠANOS un PĀRMAIŅĀM – Džons Kenedijs inaugurācijas runā sešdesmitajos gados. Šie vārdi droši vien lietoti arī senāk, lai mobilizētu nāciju lieliem uzdevumiem. Tie dzīvo nācijas atmiņā un, atkalatrasti, ir uzlādēti ar īpašu enerģiju.
Kas ir Latvijas vārdi ar lielo enerģiju, ar lielo spēku?
Saulcerīte mums aizmigusi guļ kalna galā, Gaismas pils nogrimusi ezera dibenā. Tomēr mūsu klasiķi bija gudri ieliekot šos meta-atgādinājumus nācijas kolektīvajā apziņā. Tie izaicina un prasa rīkoties. Gan Saulcerīte pamodās, gan Gaismas pils augšām cēlās tad, kad Latvijai ir bijis stiprs un skaidrs stāsts, kas apvieno.
1919 gadā, kad Čakste un Meierovics Parīzes miera konferencē – klauvēja pie lielvaru durvīm un prasīja Latvijas atzīšanu – bija stiprais stāsts par to, ka latviešiem ir sava inteliģence, atšķirīga valoda un kultūra, tātad arī tiesības uz savu valsti. Kaut gan Vudro Vilsons un citi pasaules lielie bija nākuši ar nāciju pašnoteikšanās principu, viņi nesteidzās to attiecināt uz Krievijas nomales tautiņu latviešiem. Un tas nebūtu arī iespējams, ja divu paaudžu laikā kā ietekmīgu rīku lietojot, latviešu kultūru un latviešu izglītošanos nebūtu sagatavota Latvijas valsts. Tā izauga no pilsoniskās sabiedrības, 19.gs biedrošanās un biedrībām, vēlāk ieguva spēku, mājup vācot I Pasaules kara bēgļus. 1890.gadā Jānis Čakste rakstīja „biedrību stāvoklis mums rāda, kāds iekšējais spēks mājo tautā”.
Atmodas laikā mums bija stiprais stāsts par to, ka latvieši grib atpakaļ savu brīvību, ka Tautas frontei ir skaidrs plāns, kā to panākt un ka Padomju Savienība drīz sabruks. Šai stāstā savu vietu atrada katrs Latvijas iedzīvotājs, arī tie, kas strīdējās tam pretim. Labā stāstā ir liela enerģija, tajā ir vieta katram tautas pārstāvim. Tas virza uz kopēju mērķi un katrs no tā var atvasināt savu, personisko stāstu.
Latvijai šodien ir vajadzīgs jauns stāsts. Jo Latvija – nelaimīga un apjukusi – mīņājas Eiropas nomalē.
Es ticu, ka Vienotība spēj radīt jaunu Latvijas stāstu, es domāju, ka tam jābūt Vienotības mērķim un pastāvēšanas jēgai. Vēsturē ir reti brīži, kad mēs pārkāpjam robežu, speram soli no vecā jaunajā. Latvijai tāds solis ir vajadzīgs.
Latvijai ir vajadzīgs izaicinošs stāsts, kas dod virzību. Mana pārliecība ir, ka tas ir stāsts par Latviju kā modernu un pašapzinīgu XXI gs valsti. Latviju – nacionālu, demokrātisku un rietumniecisku.
Tas, kādu mēs ieraugām nākotni, ietekmē šodienu. Kopējo stāstu nedrīkst pazaudēt tehnokrātiskās detaļās. Detaļas nav stāsts. Detaļas ir tikai stāsta papildinājums.
Tas nav par to, kā pieregulēt kādu nodokli. Tā ir vienošanās, ko mēs gribam darīt ar savu valsti. Bez tam, kopēju upuri var prasīt, tikai tad, ja ir kopējs mērķis.
Stipri, radoši un izglītoti Latvijas cilvēki, savienojot sevī latvisko un rietumniecisko identitāti, jau tagad brīvi konkurē atvērtajā pasaulē – gan uzņēmēji, gan mākslinieki, gan zinātnieki un studenti. Bet – tā ir pārāk maza mūsu tautas daļa.
Ir vajadzīga politika, kas dod virzība, pāri sektoriem Viss – mūsu skolas, augstskolas un veselības aprūpes sistēma prasa tapt pa jaunam izdomāts, tiecībā uz mērķi – gudru, veselu, konkurētspējīgu XXI gadsimta cilvēku.
Mūsu enenerģētikas neatkarībai, un mūsu eko-priekšrocībām, inovāciju un eksporta pamudinājumiem, nodokļu principiem un pavisam citam darba ražīgumam ir jābūt daļai no kopējā stāsta. Tāpat kā atbalstam kultūrai un izpratnei, kāpēc – Latvijas drošības vārdā – mūsu karavīriem jābūt Afganistānā. Un vēl – XXI gadsimta Latvija nevar izturēt tik lielu sociālo atstumtību, tādu korupcijas kropļotu konkurenci un tādu neuzticību demokrātiski ievēlētajiem priekšstāvjiem.
Tādēļ ir vajadzīgs jauns līgums ar sabiedrību par piedalīšanos.
Ir skaņa, kas skan manās ausīs no Latvijas tautas frontes laiku mazā nameļa Vecrīgā – tur nepārtraukti blīkšķēdamas sitās durvis. Tur nāca un gāja tauta. Bez mobilā telefona un interneta cilvēki kopdarbojās, līdzdarbojās viena mērķa vārdā un to sasniedza. Cilvēki jutās uzklausīti un tāpēc pārstāvēti. Un viņi zināja lielo stāstu.
Krīzes laiks ir atmodinājis pilsonisko enerģiju. Lielas un mazas kopas un forumi spriež un formulē priekšlikumus, kas Latvijā jāmaina. Klubi, organizācijas un indivīdi vāc naudu un pārtiku, lai atbalstītu tos, kam grūtāk. Cilvēks cilvēkam IR atbalsts Latvijā.
Savukārt, politiķu pienākums, kuri domā par Latvijas virzību un tautas uzticību, ir radīt tiltus un ceļus kā intelekts, piedāvājums, pozitīvā enerģija, kas šodien kā nekad sajūtama visapkārt, var strādāt Latvijas labā. Pretējā gadījumā tā kūsā un pārvēršas dusmās. Enerģija ir enerģija, tā var būt radoša un tā var būt arī savādāka.
XXI gs politika prasa jaunu pārstāvnieciskās demokrātijas atbildības ētiku. Šīs ētikas pamatvārdi ir atvērtība un iekļaušana.
Šobrīd Latvijā kompetence, idejas, gatavība ziedot brīvo laiku valsts labā ir daudz lielāka, kā politika ar saviem pārkaļķotajiem asinsvadiem spēj to paņemt. Atbilde nav teikt, ka priekš NVO valdības un likumu ietekmēšanas durvis ir atvērtas, paši vainīgi, ja nevar saorganizēties Procesam jābūt nepārtrauktam un no politiķu puses proaktīvam, pretējā gadījumā dominēs labi organizētās lobiju grupas
Nav attaisnojums, ka Latvijā maz cilvēku stājās partijās, ka līdzdalība NVO ir mazāka kā citur demokrātijās. Gribu prognozēt, ka pie mums neveidosies masu partijas, tāpat kā tās iet mazumā citur pasaulē. Arī – maz un lēni pieaugs cilvēku skaits, kas iesaistās NVO. Rietumos 20 gs otrās puses lielās ideoloģiskās masu partijas varēja pastāvēt tāpēc, ka tās pārstāvēja cilvēkus ar līdzīgiem dzīves gājumiem un interesēm. XXI gs cilvēka dzīves ceļš ir individuālāks, dzīves trajektorijas – atšķirīgākas un mainīgas. Piederība kādām lielākām grupām drīzāk situatīva.
Tajā pašā laikā turpinās augt interese par tiešās demokrātijas formām, ko veicina jaunās tehnoloģijas. Avīzes, kas ir partiju uzplaukuma laikmeta līdzgaitnieces, to jau ir sen sapratušas – lasītāju forumi, viedokļi, ieteikumi ir daļa no avīžu un to mājaslapu satura.
Par to būs jādomā arī Vienotībai. Par to domā citu valstu politiķi, noturot publiskās noklausīšanās ar ekspertu līdzdalību pirms katra likuma pieņemšanas. Pieļaujot konsultatīvos referendumus, kuros noteikts procents iedzīvotāju var ietekmēt pašvaldības dienaskārtību. Ir parlamenti un valdības, kuru mājas lapā katram attiecīgās valsts iedzīvotājam ir tiesības ierosināt izskatīšanai kādu jautājumu, un noteiktā laikā citiem mājas lapas apmeklētājiem ir tiesības pievienoties šai petīcijai. Pēc tam viedoklis jāformulē parlamenta komisijai un tas var kļūt par pamatu likumam.
Tiešā demokrātija neapdraud pārstāvniecisko demokrātiju. Tā to tikai papildina un stiprina.
Atvērtība un iekļaušana ir pamats, lai veidotos XXI gadsimta stāsti. Jauns stiprs stāsts ir vajadzīgs gan Vienotībai, gan Latvijai.
Katrai paaudzei ir savs izaicinājums, šis ir mūsējais – dot Latvijas gaitai jaunu virzību.