Engīzers: Valoda. Nācija. Valsts
Kad ASV vēstnieks Krievijā Deivids R. Francis 1918. gadā teica: “Ja latvieši ir atsevišķa tauta ar savu valodu un vēl plašu inteliģenci, kāpēc tad viņi nevarētu nodibināt savu valsti,” latviešu griba dibināt savu – latviešu nācijas – valsti jau bija skaidri pieteikta. Vēstnieks pārstāvēja ASV prezidenta Vudro Vilsona deklarēto nāciju pašnoteikšanās principu, kas kļuva par pamatu jaunam nacionālo valstu dibināšanas vilnim pēc Pirmā pasaules kara. Uz Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas impērijas drupām XX gs. sākumā dzima jaunas nacionālas valstis: Lietuva, Somija, Polija, Igaunija, Īrija, Čehoslovākija, Austrija, Ungārija, Dienvidslāvija, Kipra, Turcija. Latvija bija viena no tām.
Taču Latvijas valsts nebija kāda starptautiska darījuma nejaušs rezultāts. Parīzes miera konferencē 1919. gadā, kad pēc Pirmā pasaules kara tika vilktas jaunās Eiropas robežas, lielvaru pārstāvji negribīgi atsaucās latviešu prasībām pēc Latvijas valsts atzīšanas – bija cerība, ka Krievijas pilsoņu karā boļševiki tiks sakauti un tad baltieši savas valstis varēšot prasīt Krievijas caram.
Latvijas valsts bija latviešu nācijas izcīnīta: latvieši bija sevi apzinājušies kā nāciju, bija pilsoniski organizējušies, un latviešu sabiedriskie darbinieki spēja skaidri izteikt, pārstāvēt un aizstāvēt savas tautas intereses. Bija politiska griba pašnoteikties un gatavība šī mērķa labā ziedot arī dzīvības. Jānim Čakstem pieder vārdi: “Latviešu tautā nodibinājās uzskats, ka: mēs gribam būt brīvi un būsim brīvi.”
Ceļā uz latviešu nāciju
XIX gs. visu Eiropu pāršalca nāciju un nacionālu valstu veidošanās vilnis. Somi, igauņi, čehi, slovāki, īri un daudzas citas tautas šajā laikā sāka sevi apzināties kā nacionālu kopību – tautu ar nacionālām un vēlāk arī politiskām prasībām. Latvijā XIX gs. Eiropas idejas sēklas krita jau sagatavotā augsnē.
Latviešu tautas veidošanās no baltu maztautām notika jau viduslaikos. Krustnešu valdīšana un kristietība izdzēsa politiskās robežas, bet migrācija mazināja maztautu valodu atšķirības. Latviešu tautas izveidošanos ievērojami sekmēja grāmatu izdošana latviešu valodā no XVI gs., skolas latviešu valodā, kas bija brāļu draudžu (hernhūtiešu) darbības rezultāts XVIII gadsimtā. Beztiesīgo zemnieku prātos auglīgu augsni atrada arī Franču revolūcijas idejas, kas līdz ar Napoleona karaspēku nonāca Latvijas teritorijā.
Latviešu sabiedrības emancipācijā neatsverama loma bija jaunlatviešiem XIX gs. otrajā pusē, viņu galvenais darbības lauks bija latviešu valodas un kultūras kopšana, saglabāšana un veidošana. Pusgadsimta laikā latviešu valoda no zemnieku valodas tika izkopta par pilnvērtīgu literāro valodu. Dziesmu svētki kļuva par tautas pašorganizēšanās skolu. Jaunlatviešu iesāktās pirmās tautas atmodas laikā pirmoreiz izskanēja vārds «Latvija» kā apzīmējums visām latviešu apdzīvotajām zemēm. Latvieši sevi sāka apzināties kā Latvijas pamattautu un kultūrnāciju, kurai ir kopīgas nacionālas intereses un prasības iepretim vācu un krievu mazākuma politiskajai un sociālajai virskundzībai latviešu zemē.
Latviešu kā kultūrnācijas pašapziņa bija ārkārtīgi nepieciešama XIX gs. beigās, kad pār Krievijas impēriju vēlās skarbs rusifikācijas vilnis. No 1890. gada mācības skolās notika tikai krievu valodā, skolotāji, kuri nespēja mācīt priekšmetus krieviski, bija jāatlaiž no darba. Par sarunāšanos latviski bērnus sodīja – kaklā uzkāra īpašu soda dēli ar uzrakstu “ja govoril po latišski”, kas bija jānēsā tik ilgi, kamēr sodītais nebija atradis un uzrādījis kādu citu, kas sarunājās latviešu valodā.
Rusifikācijas kampaņa līdzās zemnieku beztiesīgajam stāvoklim kļuva par iemeslu tam, ka 1905. gada revolūcija Latvijas teritorijā uzbangoja ar tādu spēku, kas nebija novērojams citur impērijā. Īsi pirms tam 1903. gadā Miķelis Valters rakstīja «Lauzieties ārā no Krievijas!», tas uzskatāms par pirmo latviešu tautas prasības pieteikumu pēc savas neatkarīgas valsts. Latvijas valsts idejas tapšanā latviešu valodai un kultūrai bija centrāla loma.
Top valsts
Kad 1918. gadā Latviešu Pagaidu nacionālā padome nolēma sākt Satversmes sapulces organizēšanu, kurai bija jāapstiprina sabiedrisko, politisko darbinieku un inteliģences jau paustais nodoms dibināt savu valsti, padome aicināja latviešus organizēties ne tikai Latvijā, bet arī Iekškrievijā – starp latviešu bēgļiem, kas tur bija devušies Pirmā pasaules kara laikā, un kolonistiem. Tas bija pašsaprotami, jo pašnoteicās latviešu nācija. Primāra Latvijas valsts izveidošanā bija nācijas subjektīvā griba. Šis Latvijas valsts dibināšanas nodoms – lai latviešu nācijai būtu pašai sava valsts – ir iekodēts 1922. gadā pieņemtās Satversmes kodolā.
Tomēr sava Latvijas valsts latviešiem vēl bija jāizcīna ar ieročiem rokās un jāsamaksā ar vairāk nekā 3000 karavīru dzīvību. Neatkarīgā un demokrātiskā Latvija bija latviešu nācijas interešu iemiesojums, taču ar to Latvijas teritorijā konkurēja idejas par citiem valstiskiem veidojumiem.
Pētera Stučkas vadībā ar Ļeņina pilnvarojumu bija mēģinājums Latvijas teritorijā izveidot «internacionālu valsti, kurā sakustu visas tautas». Šādas padomju valsts idejas pamatā bija Krievijas valstiskums, krievu valoda un boļševiku ideoloģija par krievu proletariāta interesēm. Savukārt baltvācu muižnieku nodoms bija Latvijā izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti, kurā ietilptu arī Igaunija un kura varētu kļūt par Vācijas valsts interešu pārstāvi. Šim mērķim kalpoja Fon der Goltca salasītais karaspēks, 1919. g. mēģinājumiem izdzēst latviešu un igauņu neatkarības centienus pievienojās Bermonta vadītie krievu baltgvardi.
Neatkarīgu Latvijas valsti latviešu tauta izcīnīja 1918. – 1920. gada Atbrīvošanas karā, izcīnot uzvaru gan pret Vāciju, gan Padomju Krieviju, kuru nodoms bija turpināt valdīt pār latviešu tautu un latviešu zemi.
Taču tas nenozīmē, ka latvieši nodibināja valsti tikai «priekš sevis». Gan Atbrīvošanas karā, gan valsts dibināšanā piedalījās mazākumtautību pārstāvji, kas savu nākotni saredzēja kopā ar latviešiem demokrātiskā un neatkarīgā Latvijā. Piemēram, par kaujas nopelniem ar augstāko Latvijas apbalvojumu Lāčplēša Kara ordeni tika apbalvoti arī 47 vācieši, 15 krievi un 27 citu tautību pārstāvji.
1919. gada Pavalstniecības likums blakus latviešiem, kas bija Latvijas iedzīvotāju lielais vairākums, Latvijas pilsonību piešķīra arī ar Latviju saistītiem mazākumtautību piederīgajiem. Latvijas tauta, kurai saskaņā ar Satversmi pieder suverēnā vara Latvijā, ietver ne tikai latviešus, bet arī mazākumtautību piederīgos. Tomēr latvieši kā valstsnācija, savā vēsturiskajā zemē pašnoteicoties, izveidoja Latvijas valsti un veido Latvijas tautas kodolu. Latviešu valstsnācija savā zemē nosaka valsts nacionālo, latvisko raksturu. Savukārt mazākumtautībām ar likumu tika noteikta plaša kultūras autonomija.
Padomju okupācija
Pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā tika sākta strauja Latvijas iedzīvotāju lingvistiska asimilācija PSRS krieviskajā telpā. Latviešu valoda zaudēja valsts valodas statusu, pat kultūras iestāžu grāmatvedība bija krievu valodā. Tika iedibināta valodas ziņā nošķirtā skolu sistēma. Latvijā varēja pilnvērtīgi dzīvot, nezinot ne vārda latviski. Latvija aiz dzelzs aizkara tika nodalīta gan fiziski, gan garīgi no savas dabiskās piederības telpas – Eiropas. Otram “dzelzs aizkaram” bija jānorobežo latvieši no savas pagātnes – neatkarīgās Latvijas.
Padomju okupācijas laikā ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju tika iznīcināta un deportēta. Vienlaikus okupētajā Latvijā kolonizēšanas nolūkā tika iesūtīti simtiem tūkstoši PSRS pilsoņu. Tas būtiski mainīja Latvijas iedzīvotāju nacionālo sastāvu. 1935. gadā Latvijā bija 76% latviešu, 1989. gadā – tikai 52%. Neviena cita Eiropas valsts pēc Otrā pasaules kara nav uzņēmusi vairāk kā 10–15% imigrantu no kopējā iedzīvotāju skaita. Igaunija un Latvija ir uzņēmušas divtik. Nekad iepriekš vēsturē latviešu nācijas pastāvēšana demogrāfiski nebija tik apdraudēta. Latviešu valoda un kultūra okupācijas laikā pusgadsimta garumā kļuva par tautas izdzīvošanas pamatu. Inteliģences nestā iedeja par latviešu valodas un kultūras tiesībām kļuva par centrālo vienojošo trešās atmodas ideju astoņdesmito gadu beigās. Ne velti to dēvē par Dziesmoto revolūciju.
Atjaunotā valsts
1990. g. 4. maija Neatkarības deklarācijā, atjaunojot Latvijas Republiku, tika uzsvērta atjaunotās valsts tiesiskā pēctecība ar 1918. gada Latvijas Republiku, kas dibināta, “īstenojot latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības”.
Latviešu valodas kā valsts valodas statuss 1998. gadā tika nostiprināts Satversmē. Kamdēļ tas nebija vajadzīgs līdz tam? Latviešu valodas izplatība un pastāvēšana pirmskara Latvijā bija dabiski stabilās pozīcijās. Pēc mehāniskā iedzīvotāju sastāva maiņas okupācijas laikā latviešu valodas statuss vairs nav tik pašsaprotams. Divdesmit gados Latvijas valsts politika ir bijusi vērsta uz latviešu valodu veicinošiem pasākumiem, tika piedāvāti valsts apmaksāti valodas kursi, nostiprināts valodas tiesiskais regulējums, veikta skolu valodas reforma. Tas ir būtiski mazinājis okupācijas sekas. Tomēr priekšā vēl ir ilgs un pacietīgs darbs, lai visi Latvijas iedzīvotāji prastu latviešu valodu. Lai valodas nezināšana neradītu nedrošību un sliktākas pozīcijas darba tirgū. Mazākumtautību tiesības saglabāt savu valodu un kultūru ir garantētas Satversmē. Taču latviešu valoda ir visu Latvijas iedzīvotāju demokrātiskās līdzdalības valoda, saliedētas sabiedrības, piederības valoda Latvijas valstij. Katram latvietim un Latvijas patriotam savā valstī publiskā saskarsmē ar mūsu valsts iedzīvotājiem ir svarīgi lietot tikai un vienīgi latviešu valodu, tādējādi stiprinot latvisko vidi.
Latvijas valsts XX gs. sākumā tika dibināta un XX gs. beigās atjaunota, lai nodrošinātu latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu. Valsts, kad tā reiz tiek dibināta, nav domāta vienas vai dažu paaudžu lietošanai. Valsts dibināšanas nodomā ir vēstījums nākamajām paaudzēm. Mēs šeit un šodien, rūpējoties par savas valsts identitāti, uzņemamies pienākumu gan pret saviem priekštečiem, gan pēcnācējiem. Tāpēc referendumā balsosim PRET otru valsts valodu.
Autors:
Edgars Engīzers
vēsturnieks, VIENOTĪBAS biedrs