Ārlietu ministra runa izstādes „Latvijas traģēdijas. 1941.” atklāšanā
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs,
Ekselences,
Dāmas un kungi.
Patiesība, puspatiesības un meli. Jāsaka, ka tieši meklējumi pēc patiesības, saucieni pēc patiesības ievadīja Latvijas neatkarības atgūšanas procesu. Un šeit, šodien, nu jau vairāk kā divdesmit gadus kopš esam balsojuši par Latvijas neatkarības atgūšanu, ir diezgan dīvaina sajūta. Mēs priecājamies par to, ka ir jauna izstāde un ka šo izstādi veido Latvijas Okupācijas muzejs un muzejs Ebreji Latvijā, un šo patiesību mēs beidzot meklējam kopīgi. Bet ir pagājuši divdesmit gadi un tikai tagad šī ideja ir kļuvusi par realitāti.
Tāpēc es izmatoju iespēju, lai pateiktos abu muzeju vadītājiem par šo lielisko ideju un darbiniekiem, kas šo izstādi ir veidojuši. Es gribēju pateikt paldies Ārlietu ministrijas speciālistiem, darbiniekiem, kuri piekrita tam, ka arī šajos laikos, situācijā, kad nosacīti katrs lats ir svarīgs valstij, mēs atradām līdzekļus, lai atbalstītu šo ideju, jo nav visas vērtības izmērāmas tikai materiālās lietās. Ļoti svarīga ir arī mūsu garīgā kopējā saziņa un kopējā izpratne.
Ar šīs izstādes palīdzību mēs varam parādīt to, ka nav sāpju tikai vienai vai otrai nācijai, kas dzīvojušas Latvijā, bet ka šīs sāpes ir līdzīgas katrai ģimenei, katrai tautai, katram cilvēkam. Cilvēki, kas tika izvesti, bija no visām Latvijā pārstāvētajām tautībām.
Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka blakus holokausta noziegumiem mēs izskatām arī noziegumus pret jebkuru cilvēku. Es domāju, ka Latvijā katru ģimeni ir skāris 1941. gads un arī vēlākie totalitārie noziegumi. Jā, arī manā ģimenē tika izvesti cilvēki no Ventspils, Rīgas, no Vidzemes. Un tas ir tikai no vienas ģimenes, kur bija arī mazi bērni, kas mira šajos vagonos. Mans tēvs atceras, kā viņš zēns būdams nesa pārtiku uz vilcieniem, kur viņa radinieki, mani radinieki, bija ieslodzīti. Kamēr šie vagoni tika piepildīti, viņiem bija nepieciešams kaut nedaudz uztura.
Tas ir tikai apliecinājums tam, ka šīs lietas ir pavisam reālas, tāpat kā Latvijas valsts attieksme pret ebreju tautu. Ir vērts šajā reizē pieminēt to, ka 1939. gadā tā sauktā fašistiskā Ulmaņa valdība bija tā, kas ebrejiem atvēra mūsu valsts robežas un šeit ļoti daudz, turpat četri tūkstoši ebreju, kas bija izraidīti no Eiropas valstīm, saņēma iespēju nokļūt brīvībā uz Latvijas zemes, saņēma iespēju ceļot tālāk pasaulē. Tas rāda tikai to, ka Latvijas valsts un nereti vērtējumi par tās vēsturi ir pavisam citādā gaismā skatāmi. Lai arī neliela daļa no mūsu tautas ir bijusi iejaukta holokausta noziegumos okupācijas laikā, tad latviešu tauta kopumā šajos notikumos parādījusi vislielāko cilvēcību. Un ir ļoti svarīgi, ka mēs to pastāstām šeit, šodien, ka to pastāsta šī izstāde, ka to mēs stāstām ar saviem ikdienas darbiem, ka to dara arī Ārlietu ministrija.
Tāpēc šī izstāde ir apliecinājums tam, ka pat septiņdesmit gadus pēc notikumiem ir jāturpina patiesības noskaidrošana, ir jādomā par to, kā uz šiem notikumiem noraugās tās paaudzes, kuras pašreiz tikai iepazīst Eiropas vēsturi. Un ir jāturpina cīņa par patiesību, jo Eiropas Savienībā tā joprojām daudzviet daudzu cilvēku apziņā ir tikai vienpusēja. Tāpēc katra iniciatīva, vai tā būtu vēsturnieku vai politiķu rosināta, ir apsveicama. Tāpēc ir svarīgi, ka arī Eiropas Parlaments 2008. gadā 23. augustu pasludināja par nacisma un komunisma noziegumu piemiņas dienu. Un šādā gaismā Eiropas nākotnei uz šiem notikumiem arī ir jāskatās.
Dievs, svētī Latviju.
Informāciju sagatavoja:
LR Ārlietu ministrijas
Preses un informācijas nodaļa
Tālr.: 67016 272
[email protected]