Caur atklātumu uz godīgu politiku. Intervija ar Viktoru Kuzņecovu
Viktors Kuzņecovs (42), individuāli praktizējošs jurists. Mācījies Policijas akadēmijā, augstāko izglītību neklātienē ieguvis Baltijas Krievu institūtā.
Stāstījāt, ka esat dzimis jauktā laulībā, tēvs pēc tautības krievs, bet māte latviete. Toreizējā oficiālā vara šādu rīcību visnotaļ atbalstīja, uzskatot, ka tas sekmē jauna cilvēku kopuma — padomju tautas veidošanos. Kā jūs sevi sajūtat tagad? Kā krievu, latvieti, eiropieti, pasaules pilsoni?
Sajūtu sevi kā no aizspriedumiem brīvu cilvēku, kurš nevērtē apkārtējos pēc tā, kādā valodā viņi runā, bet pēc tā, ko viņi dara vai nedara. Vērtēju pēc cilvēciskuma viņos, pēc iekšējās inteliģences. Mana ģimene (diemžēl, vecāki tagad jau aizgājuši mūžībā) šai ziņā varēja būt par etalonu, kā respektēt otra izvēli valodas lietošanā vai kultūras apgūšanā. Ar tēvu runāju krieviski, ar māti latviski. Pamata un augstāko izglītību esmu ieguvis latviešu valodā. Atšķirībā no brāļa, kuram vecāki vēlēja (un arī pats viņš gribēja) iet krievu skolā. Bija gadījumi, kad visa ģimene runājām tikai vienā vai otrā valodā, un tas notika tik dabiski, pats no sevis. Brālim pasē tautība krievs, man — latvietis. Abi esam lojāli Latvijas pilsoņi. Kur problēma?
Domāju, ka arī valstī tāds modelis derētu, visiem šeit dzīvojošajiem perfekti apgūstot latviešu valodu un vēl vismaz divas svešvalodas, tanī skaitā krievu. Vai un kad tas notiks? Ja atšķirīgo flangu politiķi neturpinās kurināt etniskās kaislības, situācija ar laiku atrisināsies pati no sevis. Otras tautas valodu var cienīt tikai patiesi inteliģenti cilvēki, kopumā tādi vēl neesam. Bet uz to ejam.
Vai, nokļūstot pilsētas domē, nolūks būtu strādāt, piemēram, sabiedrības integrācijas komisijā, lai aizstāvētu mazākumtautību tiesības. Jums šajā aspektā it kā ir personiska pieredze, sevī droši vien izjūtat abu vecāku mentalitāti. Ventspilī pastāv vajadzība kādu no tām aizstāvēt pret otru?
Ja neskaita sadzīviskus kašķus, kas parasti nav uz etniskām pretešķībām balstīti, tad Ventspilī, manuprāt, šāda problēma nepastāv. Cita lieta, ka pilsētā dzīvojošajiem derētu vairāk iepazīt ne tikai pamatnācijas, bet arī citu tautību kultūru, un te es būtu gatavs līdzdarboties. Pats smeļos no vairākām valodām un kultūrām, jūtos no tām bagāts un citus ar pašvaldībā pieejamiem līdzekļiem mudinātu rīkoties līdzīgi. Īsta kultūra nekad nešķel cilvēkus un sabiedrību, nekad! Novērtēju cilvēku tuvināšanos uz šī pamata un domes šajā jomā jau paveikto, taču saredzu vēl daudzas papildus iespējas. Taču, ja varētu izvēlēties, pašvaldībā labāk gribētu darboties ar likumību un tiesiskumu saistītās jomās.
Jurista izglītība jums devusi iespēju strādāt gan policijā, gan biznesa vidē. Kādu pieredzi un atziņas šai darbā esat guvis?
Policijā iestājos tūlīt pēc dienesta toreiz vēl padomju armijā, būdams seržanta pakāpē. Mācoties un strādājot, dienestu pēc astoņiem gadiem pilsētas centra iecirknī Ventspilī beidzu kā virsnieks. Darbs bija smags, bet dinamisks, man patika. Taču ar laiku nepārtrauktie kontakti ar noziedzniekiem, ar degradēto sabiedrības daļu sāk nomākt. Daži likumsargi savā veidā pārņem likumpārkāpēju tikumus, citi spriedzi slīcina alkoholā. Es to sapratu savlaicīgi un pārgāju strādāt citā struktūrā, finanšu policijā. Tiesa, tur ir saskare ar daudz rafinētāku noziedzīgo pasauli — “speciālistiem” valsts un biznesa partneru apkrāpšanā, nodokļu nemaksāšanā, viltotu dokumentu izmantošanā. Pārliecinājos, ka reizēm tas notiek gandrīz vai zinātniskā līmenī, izmantojot visjaunākās tehnoloģijas un spraugas likumos. Šī pieredze man ļauj ar citādām acīm palūkoties arī uz daudziem it kā veiksmes stāstiem biznesā un karjerā, kam apakšā ir smalka vai prasta krāpšanās. Ja nākamā dome iestāsies par atklātumu un godīgumu visās pilsētas dzīves jomās, mana pieredze to iedibināšanai un uzturēšanai varētu būt ne vien noderīga, bet pat nepieciešama.
Darbs finanšu policijā ļoti liek piestrādāt sava izglītības līmeņa celšanā, lai spētu stāvēt pretī “balto apkaklīšu” melnajiem darbiem. Savā ziņā pat žēl, ka no turienes aizgāju, bet saņēmu vilinošu piedāvājumu sniegt juridiskus pakalpojumus privātajam biznesam. Gribējās pašapliecināties šajā jomā, un tā SIA Sumata nostrādāju 12 gadu. Pieredze bija vērtīga, bet tagad lietas tur sakārtojušās tā, ka manā specialitātē darba apjoms saruka. Nolēmu kārtējo izaicinājumu izvirzīt pats sev, sākot individuālu juridisko pakalpojumu sniegšanu. Tas nozīmē palīdzību klientiem civiltiesisko jautājumu risināšanā, pienākumu pārstāvēt viņus tiesā, sagatavot procesam atbilstošu dokumentāciju, un taml. Tas ir atkal kaut kas jauns, tāpēc strādāju ar interesi un cerību izvērsties aizvien plašāk.
Līdz šim politikā netikāt manīts. Kāpēc piekritāt vēlēšanās startēt Vienotības sarakstā?
Nu, Lembergs savējā mani neaicināja…Tas, protams, joks, jo viņa komandā, pat uzrunāts, es laikam gan negribētu būt. Kā jurists es atturēšos no vērtējuma, cik tiesiski korekta ir bijusi viņa līdzšinējā darbošanās pašvaldībā un biznesā. Lai Lemberga gadījumā kaut ko apgalvotu, ir jābūt neapgāžamiem pierādījumiem. Tāpēc varbūt jautājumu varam aplūkot filozofiski — vai liela un milzīga nauda kas ir kāda cilvēka rīcībā, netīko pēc varas? Un otrādi — vai nav kārdinājums varu izmantot kā lielas naudas iegūšanas līdzekli? Šodien tā ir realitāte — ja kādam vara un nauda, tad viņam šķiet, ka ievērot likumus vairs nav īstas vajadzības, ka tie rakstīti citiem un tie tad arī šos likumus lai ievēro. Šādi uzskati un rīcība ir tiešs apdraudējums tiesiskumam un demokrātijai. Ja viens pilsonis kārto lietas ārpus likuma un viņam tas iet no rokas, tas ir skumji un pārējie var tikai plātīt rokas un lauzīt galvu par to, kā viņam tas izdodas. Bet ja kaut kas līdzīgs notiek veselā pilsētā, tad tas vairs nav skumji, tas ir bīstami visai sabiedrībai un valstij. Turklāt finansiālas un varas visatļautības apstākļos tāds indivīds jūt vēlmi un rod iespēju pasniegt sevi vēlamā gaismā, nokārtot lietas ātrāk vai savādāk, nekā to drīkst likumīgi, tanī skaitā vinnēt arī tiesas procesus.
Aptaujas rāda, ka iedzīvotāju atbalsts domei un tās priekšsēdētājam ir gandrīz vai simtprocentīgs.
Manuprāt, aptaujām ir grūti uzticēties, ja tās pasūta rezultātos ieinteresēts cilvēks vai iestāde, kas par šo darbu arī maksā. Nav taču noslēpums, ka bagātiem cilvēkiem vai pašvaldībām ir iespēja nolīgt augsti kvalificētu speciālistu komandas, kuras intensīvi strādās, lai veidotu kādas personas vai struktūras pozitīvo tēlu sabiedrībā. Viss ir vienkārši, ja par šādu mākslīgi veidotu slavu brangi samaksā.
Bez šaubām, Lembergs ir spilgta personība, talantīgs un prasmīgs organizators, otru tādu Latvijā grūti atrast. Tas zināms arī bez aptaujām. Bet nekas nav mūžīgs, arī tīri fiziski šis spīdeklis kādreiz norietēs, un nevaldāmas asaras viņa faniem būs jāraud šā vai tā. Varbūt ventspilnieku (un arī paša gadsimta ceturksni varas virsotnē kalpojušā Lemberga) interesēs ir izmantot pašvaldības vēlēšanas un humānā, likumīgā un saudzīgā veidā pasteidzināt varas norietu? Lai cilvēks godīgi atpūšas.