Darbs mācījis un cēlis darītāju. Intervija ar Aivaru celmu
Aivars Celms (52), uzņēmējs, SIA Sanremo valdes loceklis. Vidējo speciālo izglītību ieguvis Ventspils arodvidusskolā.
Pirms sešiem gadiem Ventspilī izveidojāt firmu ar eksotisku nosaukumu Sanremo — tāds vārds ir gleznainai kūrortu un mūzikas festivālu pilsētai Itālijas ziemeļos, Vidusjūras krastā. Varētu domāt, ka arī jūsu bizness ir saistīts ar atpūtas un veseļošanās pakalpojumiem?
Nepavisam. Kā jau pie latviešiem, viss ir daudz vienkāršāk un praktiskāk. Sanremo ir saīsinājums no vārdiem santehnika un remontdarbi, jo tāds sākotnēji bija mana kā individuālā uzņēmēja darba profils. Uzstādīju un remontēju iekārtas, bez kurām nevar iztikt neviens normāls mūsdienu cilvēks. Ar laiku darbu apjoms pieauga, vajadzēja pieņemt strādniekus un speciālistus. Paplašinājās arī sniegto pakalpojumu apjoms: izgatavojam reklāmu stendus un planšetes, remontējam dzīvokļus, mājas, birojus, siltinām ēkas, varam izpalīdzēt metālapstrādē, ierīkot ūdensvadu un taml.
Teicāt, ka mazajiem un vidējiem uzņēmējiem Ventspilī un arī valstī nav salda dzīve. Kāpēc tad pats nolēmāt sākt šādu biznesu?
Neesmu no tiem, kas gaužas, bet pats neko nedara, lai situāciju mainītu uz labu. Varbūt var teikt, ka pēc dabas esmu radošs amatnieks, jo man patīk izdomāt, kā lietas un vidi sakārtot, un pēc tam to savām rokām arī paveikt. Cita mana rakstura iezīme — ja kāds draugs, paziņa vai kaimiņš lūdz padomu vai praktisku palīdzību, man grūti viņiem atteikt.Taču maizīte arī jāpelna, tāpēc nolēmu šādu pakalpojumu sniegšanai dibināt uzņēmumu. Daudzus gadus biju darba ņēmēju kārtā. Tagad pats esmu kļuvis par darba devēju, taču ne iemaņas profesijā, ne to, kā jūtas un ko grib strādnieks, neesmu aizmirsis. Jāsaka gan, ka augstas kvalifikācijas kadrus par algu, ko neliela firma var atļauties, kļūst aizvien grūtāk atrast. Savukārt daudzi vienkāršā darba darītāji naudu grib saņemt gana lielu, bet strādāt mēdz ar gariem zobiem. Es nesūdzos, vienkārši raksturoju situāciju. Arī politikā piekritu iet tikai ar domu, ka varbūt pašvaldības spēkos būs veicināt šīs jomas sakārtošanu. Vienotības sarakstā pārstāvēti dažādi iedzīvotāju slāņu, bet mazais uzņēmējs esmu vienīgais.
Esat spēka pilns un protat vairākus amatus, nav bijusi vēlēšanās braukt darbā uz ārzemēm, dolārus vai eiro pagrābties?
Nekad. Teorētiski pieļauju, ka kā speciālists varētu tur kādu laiku pastrādāt. Bet par “melno”, par kājslauķi naudīgam un iedomīgam ārzemniekam — nemūžam! Labāk tad visu spēku un vēl vairāk atdodu tepat Latvijā, jo šeit sasniegtais un uzceltais te arī paliks. Savējiem, ne svešiem. Ja katrs no aizbraucējiem šeit tikpat dikti kā tur plēstos darbā un pieticīgi tērētu, ienākumos nebūtu mazāk. Bet, redz, sevi uz to viņš dzimtenē negrib vai nespēj piespiest, viņam svešu vagaru vajag aiz muguras.
Tagadējais jūsu darbs tā vai citādi saistās ar celtniecību, bet garus gadus maizi esat pelnījis arī, stūrējot automašīnas. Apnika?
Nē, mašīnas esmu iepazinis smalki, armijas gados pat tankus pārzināju. Darbs patika. Kādreiz Ventspilī bija tāds autotransporta uzņēmums ATU – 6. Braucu starppilsētu reisos ar pasažieru autobusu. Grafiks bija tāds, ka pēc reisa varēja dabūt pāris brīvdienas. Atpūtas vietā nolēmu sākt savas privātmājas celtniecību, jo ar dzīvokli bija grūti. Visu darīju pats, ar padomu talkā nāca Arnolds Bože, universāls amatnieks ar zelta rokām. Padevās tīri labi, ģimene arī palīdzēja. Ilgi gan gāja, tikai pēc 12 gadiem divstāvīgo būvi Vārves ielā pabeidzām. Bet šai laikā celtnieka darbs tā pa īstam iepatikās!
Nemainīga visus mūža gadus palikusi tikai vēlme brīvajā laikā doties makšķerēt vai triekties ar motociklu pa trasi. Un arī ceļot — esmu izbraukājis daudzas Eiropas valstis, Itālijā nonācu pat līdz Sanremo pilsētai, kuras vārds sakrīt ar manas firmas nosaukumu.
Sākumā savās mājās bija arī tāds kā firmas ofiss, bet tagad telpas tam esam atraduši pilsētas centrā, kur veiksmīgi darbojamies un projektējam. Abi ar sievu gaidām, kad no Norvēģijas ciemos atbrauks mazdēliņš. Latviski trīsgadīgais puika runā, ka prieks klausīties. Varbūt kādreiz gribēs dzīvot vectēva mājās, jo uz meitas atgriešanos no tālās fjordu zemes ir maz cerību, viņai vīrs ir norvēģis, kurš vēlas palikt un strādāt savā zemē. Dēlam ir augstākā izglītība būvnieka specialitātē, dzīvo un strādā Rīgā, arī pagaidām uz Ventspili netaisās. Nav viņam te kārtīga darba. Vārdu sakot, esam tipiska šolaiku latviešu ģimene. Un tikpat latviski ceram, ka nākotne mūsu tautu savedīs mājās uz palikšanu.