Intervija ar VIENOTĪBAS līdzpriekšsēdētāju Aigaru Štokenbergu
Latvijas iedzīvotājiem ir ļoti dažāds labklājības līmenis. Tik dažāds, ka bija iemesls aicināt uz interviju VIENOTĪBAS līdzpriekšsēdētāju Aigaru Štokenbergu, lai runātu par sociālo taisnīgumu un sociāli atbildīgu politiku.
Sociālajai nevienlīdzībai ir tālejošas sekas – tā ne tikai atsvešina un sašķeļ dažādas sabiedrības daļas, bet arī rada neuzticēšanos valstij un politisko kūtrumu, samazina dzīves ilgumu un sabiedrības veselību, kā arī rada ekonomiski neracionālu patēriņu. Aigars Štokenbergs uzsver, ka viens no galvenajiem apvienības uzdevumiem ir mazināt milzīgās atšķirības cilvēku labklājības līmenī Latvijā un veidot spēcīgu vidusšķiru, kas ir valsts stabilitātes pamats.
Sabiedrībā pastāv būtiskas sociālās atšķirības, cilvēkiem ir ļoti dažāds dzīves līmenis. Kā nodrošināt sociālo taisnīgumu, kad visur jūtamas krīzes sekas un valsts budžets tiek dramatiski samazināts?
Sociālais taisnīgums iet roku rokā ar nevienlīdzības izskaušanu. Ja sabiedrībā ir milzīga nevienlīdzība, tā sāk izpausties arī cilvēku pašsajūtā, veselības stāvoklī, dzīves ilgumā. Kā ekonomists es arī teiktu – tā pasliktina darbaspēka stāvokli, līdz ar to nevienlīdzībai ir arī pilnīgi konkrētas sekas ekonomikā.
Turklāt nevienlīdzība noved pie neracionāla patēriņa. Ar to es domāju nevajadzīgu, neekonomisku naudas tērēšanu. Ja sabiedrībā valda mantas kults, vēlme izcelties ar lielāku māju, dārgāku mašīnu vai apģērbu, tas rada nesaprotamu patēriņu. No ekonomikas viedokļa ir neracionāli tērēt aizvien vairāk naudas tikai tādēļ, ka gribas izcelties.
Nevienlīdzība norāda uz lielu plaisu starp bagātajiem un nabagiem.
Jā, un šī plaisa jeb labklājības polarizācija atspoguļojas pilnīgi konkrētā ekonomiskajā rādītājā – Džini indeksā. Latvijā Džini indekss ir ļoti augsts, tātad atšķirības iedzīvotāju ienākumos mūsu valstī ir ļoti lielas. Salīdzinājumam – tādās labklājības valstīs kā Dānijā un Zviedrijā šis indekss ir 25, bet, pēc Pasaules Bankas prognozēm, Latvijā ekonomiskās krīzes ietekmē tas var sasniegt pat 41,3. Tas ir ļoti augsts rādītājs.
VIENOTĪBAS mērķis ir šīs atšķirības cilvēku labklājības līmenī samazināt. Mūsu kaimiņiem igauņiem tas ir izdevis. Iespējams, tieši tāpēc viņiem ir viendabīgāka sabiedrība, kas vairāk uzticas valstij un politiķiem.
Ko Latvijas gadījumā nozīmē sociāli atbildīga politika?
Tas nozīmē pēctecību un uzticēšanos. Ja šobrīd runājam par krīzi uzticībā valstij, valdībai, politikai, tad sociālā atbildība ir viens no veidiem, kā nodrošināt ilgtspējīgu valsts attīstību un uzticēšanos politiķiem. Tikai tad, ja spēsim parūpēties par saviem vecākiem un vecvecākiem, saviem bērniem, slimiem cilvēkiem, par visiem, kas paši par sevi nevar parūpēties, tikai tad mēs radīsim cilvēkos uzticību valstij un sajūtu, ka viņi šai valstij ir vajadzīgi.
Kā to panākt? Spēcīga sociālā politika vienlaikus nozīmē arī atbilstošu valsts finansējumu.
Vienīgais ceļš, kā sasniegt vienlīdzīgāku, sociāli atbildīgāku un veselāku sabiedrību, ir izmaiņas nodokļu sistēmā.
Patiešām, tiesības iet roku rokā ar pienākumiem. Kā motivēt vai varbūt piespiest maksāt nodokļus?
Ja vispārīgi runā par to, vai gribam maksāt lielākus nodokļus, sākotnējā, spontānā atbilde var būt – nē, negribam! Bet, ja analizējam konkrētas cilvēku grupas, šo cilvēku vēlmes un vajadzības, aina kļūst cita. Piemēram, uzņēmēji. Viņi ir ieinteresēti maksāt nodokļus, jo tādējādi līdz ar konkurētspējīgu izglītības sistēmu ir pieejams izglītotāks darbaspēks, līdz ar efektīvu veselības sistēmu – veselāks darbaspēks. Arī labāka infrastruktūra. Un šo visu var nodrošināt tikai ar valsts finansējumu, ar darboties spējīgu nodokļu sistēmu. Cits piemērs – jaunās māmiņas. Viņām šajos jautājumos ir uzņēmējiem līdzīga motivācija. Māmiņas vēlas pediatra aprūpi saviem bērniem, bērnudārzus. Iedzīvotāju vairākums, ņemot vērā viņu vajadzības, ir ieinteresēts, lai valstij būtu vairāk naudas!
Es gribu arī uzsvērt, ka nerunāju vienkāršoti par nodokļu celšanu. Nodokļus arī labāk jāiekasē.
Sociāli atbildīga politika asociējas ar stabilu vidusšķiru. Ja Latvijā tādu beidzot izdotos izveidot, kā šāds cilvēks dzīvotu?
Pirmkārt, jārunā par atskaites sistēmu. Latvijā, spriežot par sabiedrības labklājību, esam runājuši tikai par IKP pieaugumu uz vienu iedzīvotāju. Tā nav pareiza pieeja, un šādi rādītāji neko nepasaka par cilvēku reālo dzīvi. Latvijā nenoliedzami ir bijusi samērā strauja izaugsme, bet tā nav skārusi visas iedzīvotāju grupas vienlaikus. Iedomājieties – ja Latvijas sabiedrībai pievienotos miljardieris Bils Geitss, statistiski mūsu bagātība vidēji uz vienu iedzīvotāju strauji pieaugtu. Bet reālajā dzīvē mēs katrs nebūtu kļuvuši ne par kapeiku bagātāki!
Atbildot uz jautājumu par sabiedrības vidusšķirai raksturīgo, tā nozīmē, ka absolūtais sabiedrības vairākums – vismaz 80% – spēj apmierināt savas veselības, drošības, izglītības, kultūras un citas vajadzības. Šī sabiedrības daļa – vidusšķira – ir mugurkauls, kas valstij nodrošina stabilitāti.
Vidusšķiras esamība nodrošina arī patriotismu un interesi iesaistīties politikā. Ja cilvēkam jādomā tikai par to, kā izdzīvot līdz rītdienai, kā dabūt zupas šķīvi vai nopirkt savam bērnam apģērbu, viņam nav laika domāt par politiku vai iesaistīties sabiedriskās organizācijās un darīt dzīvi labāku.
Jautājums, kas pēdējā laikā visvairāk interesē gandrīz katru Latvijas ģimeni, ir pensijas. Vai pensionāri var justies droši, ka viņu pensijas netiks samazinātas?
Pensionāri var būt par to pārliecināti. Viss manis iepriekš minētais vislielākajā mērā attiecas arī uz pensionāriem. Varu apliecināt – pensionāri par savām pensijām var justies droši. Vienīgais izņēmums varētu būt tie pensionāri, kuru pensijas ir lielākas par 1000 latiem. Tie, kas saņem lielās pensijas, un šādu pensionāru Latvijā ir ļoti maz, varētu maksāt lielākus nodokļus situācijā, ja tiktu ieviests progresīvais ienākumu nodoklis.
ūsu iepriekš minētās idejas Eiropā ir saistītas ar modernu sociāldemokrātisku virzienu. Latvijā ir vairākas sociāldemokrātiskas partijas, kuras vismaz vārdos aizstāv sociāli atbildīgu politiku. Kāpēc jūs savu mērķu īstenošanas iespējas saskatāt tieši sadarbībā ar partneriem VIENOTĪBĀ, nevis ar kādu citu partiju?
Šo ideju ģenēze politikā tomēr nav tik vienkārša. Tā nav tikai sociāla ideja, tā nenāk tikai no sociāldemokrātiem un ir diezgan sena un iesakņojusies. Valstīs, kur varam runāt par labklājības valsti un sociāli atbildīgu politiku kopš Otrā pasaules kara, sociāli atbildīgās valsts līnija ir izturēta visās jomās un cauri gadu desmitiem. Piemēram, Vācija un Zviedrija – tur sociālā atbildība pret sabiedrību ir īstenota neatkarīgi no tā, kas bijis pie varas – labējie vai kreisie, konservatīvie vai liberāļi. Sociāli atbildīga politika savā ziņā atrodas ārpus vai pāri ideoloģijām. Ziemeļvalstīs sociālās valsts pamatā 1928. gadā ir ielikta tautas vienošanās „Folkhemmet” jeb „Mājas tautai”.
Kāpēc jūs uzskatāt, ka tieši VIENOTĪBA spēs šīs idejas vislabāk īstenot?
VIENOTĪBAS spēks ir tajā, ka esam dažādi un spējam diskutēt, likt kopā savus priekšstatus par valsts attīstību, konstruktīvi diskutēt un atrast vislabākos risinājumus. Mēs šeit spējam pārstāvēt visu to ideju spektru, kas pastāv sabiedrībā. Tās ir konservatīvās vērtības, kas vairāk saskatāmas „Pilsoniskajā savienībā”, liberālās – „Jaunajā laikā” un „Sabiedrībā citai politikai”, un arī eiropeiski sociālas idejas. Tās ietver gan tirgus konkurenci, gan spēcīgas vidusšķiras izveidošanu un solidāru sociālā atbalsta sistēmu.
Intervija no VIENOTĪBAS avīzes jūlija numura, foto: AFI