Kāpēc politiski represētajiem jāiet politikā. Intervija ar Viju Krauzi
Vija Krauze (75), ieguvusi agronoma izglītību. Tagad pensionāre, Ventspils novada politiski represēto apvienības valdes locekle. Būdama nepilngadīga, izsūtījumā Sibīrijā, Omskas apgabalā kopā ar ģimeni pavadījusi desmit gadu.
Vai var teikt, ka jums ir Sibīrijas rūdījums, ja pēc aiziešanas pensijā vēl spējat ne vien sadzīvē sevi uzturēt, bet arī sabiedrības dzīvē piedalīties un tās labā pat strādāt?
Tūkstošiem un tūkstošiem latviešu šī “rūdīšana” ar badu un katorgas darbu beidzās svešas zemes kapā. Manai ģimenei laikam Dievs stāvēja klāt, visi izdzīvojām, visi atgriezāmies dzimtenē. Lielā mērā pateicoties tam, ka sākotnēji no mums šķirtajam tēvam vēlāk izdevās mums pievienoties. Mūs izveda 1949. gadā, kad represēto apstākļi vairs nebija tik mežonīgi smagi, kā pirms kara izsūtītajiem.
Bet, jā, lai izdzīvotu, bija ļoti smagi jāstrādā, vecāki mācīja, ka svešumā nekāda čīkstēšana vai sūkstīšana par grūtībām nepalīdzēs. Paļauties varam tikai uz tuviniekiem un paša darbu. Jātic labākai nākotnei, tā noteikti pienāks! Tā viņi mūs rūdīja, jo bez pavalga un drēbju nieciņa deportāciju laikā no mājām bija paņēmuši līdzi vēl ko daudz svarīgāku — darba tikumu. Šis rūdījums, ko var saukt arī par nedienās no vecākiem un vecvecākiem saņemtu mantojumu, man tiešām ir palīdzējis dzīvot un izdzīvot vienmēr un arī tagad. Esmu centusies no tā dot meitai un mazmeitai, arī svešiem ļaudīm. Sibīrija mani varbūt rūdīja fiziski, tas gan: skolā vēl neiztērēto enerģiju liku sportā, minoties ar divriteni un slēpojot.
Jūsu vecāki bija tie, kurus padomju “atbrīvotāji” sauca par kulakiem un tautas ienaidniekiem?
Nepavisam, parasti lauku cilvēki Sēlijā. Tikai vēlāk uzzinājām, ka izvešanas dienā karavīri braukuši pakaļ pavisam citiem ļaudīm. Bet sagadījies, ka tur bijušas kaut kādas svinības. Represētāji sacienāti un piekukuļoti, griezuši mašīnu apkārt. Bet, lai izvedamo skaits nesamazinātos, ņēmuši ciet manu mammu ar diviem maziem bērniem, un vecmāmiņu, jo tēvs apcietināts jau agrāk.
Bijušajiem izsūtītajiem un viņu bērniem pēc atgriešanās Latvijā bija noteikti dažādi ierobežojumi, tanī skaitā karjeras un politisko izpausmju ziņā. Kandidējot vēlēšanās, vai tagad gribat piepildīt agrāk liegtās aktivitātes?
Nē, nē! Pēc dabas esmu diezgan klusa, zīmēties un izcelties citu vidū nekad nav paticis. Drīzāk sakožu zobus un paciešu. Bet šoziem ne jau es viena no varas turētājiem Ventspilī tiku nokaitināta un pazemota līdz nejēdzībai, tāpēc nolēmu, ka ilgāk klusēt nedrīkst. Īsti reizē nāca Vienotības piedāvājums atbalstīt viņus un apgalvojums, ka manas problēmas varam risināt kopā ar šo partiju.
Sašutumu izsauca tas, ka pilsētas dome, laikam gan kāda esoša likuma robežās, šoziem man neatviegloja siluma rēķinu nomaksu. Juridiski jau valdīšanai droši vien bija taisnība: ja pensijas apmērs pārsniedz zināmu summu, tad atvieglojumi nepienākas. Bet, ja es nomaksāju pilnu rēķinu, tad iztikai un zālēm nepietiek, mirsti kaut tūlīt nost! Sibīrijā, kur mūs 1949. gadā izmeta marta salā, vietējie krieviņi palīdzēja izdzīvot, daloties pārtikā un siltumā. Bet te, savā zemē vecuma galā salsti kaut nost, pašu ievēlētiem varas vīriem par to nospļauties. Neticu, ka likums pašvaldībai liedz mums palīdzēt kādā citā veidā, pat ja par dažiem latiem tika pārsniegts pensijas lielums. Otra lieta, kas vēl tālāk aizlauza pacietības vadzi, bija atvieglojumi braukšanai pilsētas sabiedriskajā transportā. Jā, pašvaldība par puscenu pensionāriem piedāvā mēnešbiļetes. Bet man nevajag mēnešbiļeti, man tikai reizi vai divas mēnesī jāaizbrauc uz koncertu vai izrādi Jūras vārtos. Bet tad, lūk, ir jāmaksā pilna biļetes cena, kas man nozīmē nenopirkt rupjmaizes kukuli nedēļas iztikai. Vai zāļu sauju, jo bez tabletēm vairs nevaram iztikt. Nu, kur te iejūtība un taisnīgums?!
Pašvaldība droši vien aizbildinās, ka visam naudas nepietiek…
Kā tad, nepietiek… Tad nav bezjēgā jātērē puķu dobēm un piramīdām, kuru daudzums jau sāk robežoties ar bezgaumību. Un plastmasas govju un aitu bari? Sākumā šķita interesanti, kādam tūristam varbūt arī tagad patīk, bet vietējos, nudien, sāk šķebināt. Gan jau ka citur arī nodokļu maksātāju naudiņa izkūp, kaut vai glancētajās domes atskaitēs par četros gados paveikto, kaut visiem ir skaidrs, ka tā ir maskēta pie varas esošo pirmsvēlēšanu aģitācija.
Politiski represēto apvienībai pašvaldība taču palīdz?
Jā, un paldies par to. Nodrošina mūs ar telpām, sakariem, kādu ekskursiju izmaksā. Bet, ja tā stingri un principā ņem, no tagadējās vara puses tā tik tāda daļēja parāda atdošana vien ir. Kuri gan citi okupācijas gados vēl vairāk ir uzturējuši un simbolizējuši nesalaužamo latvisko garu, ja ne politiski represētie? Bez tā klātbūtnes taču nebūtu bijusi iespējama arī valstiskās neatkarības atjaunošana. Ventspilī mums par to paldies neaizmirst pateikt deputāti Ilze Buņķe, Didzis Ošinieks, kultūras centra direktore Valda Gulbe atceras apsveikt nacionālajos svētkos, bet tas tad gandrīz viss. Arī tas ir viens no ieganstiem, lai mainītu domes sastāvu, ievēlot tajā ne vien gudrus, bet arī patriotiski noskaņotus cilvēkus.
Kā jūsu skarbo pieredzi un patriotismu nodot nākamajām paaudzēm?
Esmu sākusi rakstīt atmiņas par Sibīrijā pārdzīvoto un arī pēc atgriešanās Latvijā pieredzēto. Varbūt vēl kāds no mūsējiem to darīs, tā veidosies kopaina. Tās nebūs vaimanas par ciešanām vai saucieni pēc atriebības, bet atgādinājums — ejot uz Eiropas vērtībām un pārticību, neaizmirst tautas vēsturi, savu dzimteni un latviskumu. Tās ir svētas lietas, kas mums nākotnē var palīdzēt jebkurās grūtībās.