Edgars Ikstens: Padomju laika joki pārvērtušies par mūsdienu smadzeņu spokiem
Pēdējā laikā aizvien vairāk sabiedrībā tiek atjaunotas diskusijas par izglītības sistēmu un kvalitāti Latvijā. Taču šoreiz nevēlos kritizēt līdz šim paveikto, bet gan dalīties pārdomās par atsevišķu sadaļu jaunatnes izglītošanas jomā. Gribu pieskarties tam, ko jau ilgāku laiku pazīstam kā profesionālo izglītību.
Skarbi teikts, bet ne visiem lemts kļūt par izciliem akadēmiķiem un profesoriem. Cepuri nost to cilvēku priekšā, kas zinātnei velta visu savu dzīvi sākot no jau no pirmajiem skolas gadiem. Dažiem no mums tomēr sirdij tuvāka ir profesionālā darba ievirze, kas nereti saistās ar tādām sabiedrībā it kā zemāk novērtētajām profesijām kā elektriķi, santehniķi, metinātāji u.c. Nekā personīga, bet tā ir – ne visi var kļūt un ne visi vēlas kļūt par izciliem akadēmisku zināšanu piepildītiem cilvēkiem.
Padomju laika joki pārvērtušies par mūsdienu smadzeņu spokiem. Atceros to laiku, kad mācījos pamatskolā, kur lēnām tuvojoties pamatskolas absolvēšanai, daudzi no skolotājiem ar padomju laiku pieredzi biedēja – nedabūsi labas atzīmes, nekur tālāk par „profeni” netiksi. Tā šīs bailes daudzos no mums ir iedzītas, līdz ar to reti kurš profesionālo vidējo izglītību uzskata par prestižu. Pārdomājot daudzas lietas šajā „joku-spoku” lietā, kā tad ir ar vēlāk, pēc vidusskolas absolvēšanas izvēlamo ceļu – akadēmiskais vai profesionālais bakalaurs. Te nu gan daudzu jauniešu prātā iedegas tā saucamās „dolāru” (vai šodien – „eiro”) zīmītes. Jā, noslēdzot profesionālā bakalaura studiju programmas kāds jau tiek pie iespējas tikt nosauktam par profesionāli, kamēr tie, kas izvēlējušies akadēmisko studiju programmu, lauž savus prātus, ko tālāk darīt.
Tā arī ar vidējo profesionālo izglītību – skat!, kādas priekšrocības. Bieži vien vidējās profesionālās izglītības iestādēs jaunieši saņem stipendiju un jau reālu darba pieredzi praksē, piemēram, kokapstrādē, dārzkopībā, tirdzniecībā vai tehnoloģijās. Kas tur slikts? Itin nekas. Reāla pieredze, kuru vēlāk papildināt ar augstākās izglītības zināšanām un citām t.s. „ekstrām”. Savukārt, tie jaunieši, kuri tomēr lēmuši par izglītības turpināšanu, teiksim tā, klasiskā vidusskolā, viņiem ar praksi vēlāk ir tā pašvakāk. Tālāk jau tas pats arī akadēmiskās zinātnes līkločos. Vai nav priekšrocības kādam jau pēc pamatskolas beigšanas? Ir, un pavisam noteikti!
Tāpēc mans aicinājums un vēlējums mūsu jauniešiem, kā arī virknei pedagogu – nebiedēt un nebaidīties izvēlēties profesionālo vidējo izglītību, kas vēlāk jau pavisam noteikti var noderēt jaunieša profesionālās izaugsmes ceļā. Es ne brīdi nesaku, ka akadēmiskās zināšanas ir sliktākas par profesionālajām vai otrādāk – visam ir savi plusi un mīnusi – tāpat kā mums pašiem.
Latvijai un mūsu sabiedrībai ir vajadzīgi visi – gan tie, kas prot praktisku roku darbu, gan tie, kuru profesija vai ikdienas pienākumi ietver abstrahētākas disciplīnas. Tāpēc aicinu ikvienu nenoniecināt nevienu profesiju, jo tās mums visiem ir vajadzīgas. Mums ir vajadzīgs ikviens, jo katrs no savas jomas profesionāļiem ir spējuši sevi pierādīt visaugstākajā līmenī, kļūstot par profesionālu kokapstrādes meistaru vai izcilu akadēmiķi ar teorētiskām zināšanām. Dzīsim prom padomju laika jokus, lai tie nekļūtu par mūsdienu spokiem. Ja mēs šo atcerēsimies, mums visiem izdosies.
Bloga autors: Edgars Ikstens