Vēstures līkloči Eiropas Parlamenta gaiteņos
Inese Vaidere
Latvijā padomju režīma patieso dabu skaidri apzināmies. To esam izjutuši caur ciešanām un asinīm, garajos okupācijas gadus dzīvojot oficiālo melu un baiļu atmosfērā. Tomēr Eiropā kopumā darbs pie vienotas vēstures izpratnes veidošanas ne tuvu nav galā. Strādājot Eiropas Parlamentā, ar to saskaros ikdienā – deputāti atspoguļo Eiropas iedzīvotāju dažkārt atšķirīgās vēstures zināšanas un izpratni.
Lai panāktu pienācīgu padomju režīma starptautisku novērtējumu un nosodījumu, mēs – pieci deputāti no Latvijas, Igaunijas, Lielbritānijas, Ungārijas un Vācijas – 2008. gadā uzsākām darbu pie rakstiskas deklarācijas par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru kopīgu piemiņas dienu. Tieši ar 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem papildprotokoliem Austrumeiropa tika sadalīta padomju un nacistu ietekmes zonās, bruģējot ceļu abu noziedzīgo režīmu izraisītajam Otrajam Pasaules karam un arī Latvijas okupācijai.
Rakstiskās deklarācijas var ierosināt jebkurš deputāts, bet tikai neliela daļa no tām stājas spēkā, jo trīs mēnešu laikā ir fiziski jāsavāc vairāk nekā puse deputātu parakstu, nepietiek ar vienkāršu nobalsošanu. Pirmos simts parakstus izdevās savākt viegli, jo lielākajai daļai Centrālās un Austrumeiropas kolēģu ir laba izpratne vēstures jautājumos. Taču bija jāpārliecina vismaz puse no 785 EP deputātiem. Mēs pieci regulāri tikāmies, pārrunājam panākto un vēl darāmo, lai sasniegtu nepieciešamo parakstu skaitu. Katrs novadījām daudzas jo daudzas vēstures “mācību stundas”, lai personīgi pārliecinātu dažādu valstu deputātus parakstīt deklarāciju.
Pūliņi ar uzviju atmaksājās, jo izdevās savākt krietni vairāk kā pusi deputātu parakstu – kopā 409. Saskaņā ar procedūru, EP prezidents Hanss Gerts Poterings 2008. gada septembra plenārsēdē oficiāli informēja, ka deklarācija ir stājusies spēkā. Līdz ar to 23. augusts oficiāli tika pasludināts par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Vairākās dalībvalstīs tas tika pasludināts arī par nacionālu atceres dienu, piemēram, Baltijas valstīs, Bulgārijā, Slovēnijā, arī jaunākajā ES dalībvalstī – Horvātijā. Daudzās valstīs tā tiek oficiāli atzīmēta kā Eiropas atceres diena, piemēram, Polijā, Ungārijā, Zviedrijā.
Jāatzīmē, ka 23. augusta noteikšanu par starptautisku totalitārisma upuru piemiņas dienu atbalstīja arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārā asambleja tās 2009. gada 3. jūlija Viļņas deklarācijā, kas nosodīja “totalitāro režīmu cildināšanu, ieskaitot publiskas demonstrācijas, kurās tiktu slavināta nacistiskā vai staļinistiskā pagātne”. Lai kā Krievija centās novērst šīs deklarācijas pieņemšanu, tā tika pieņemta ar absolūtu balsu vairākumu (ar 201 no 213 balsīm). 23. augustu atzīmē arī ārpus Eiropas Savienības – Kanādā un Gruzijā. Katru gadu notiek arī īpaši Eiropas mēroga piemiņas pasākumi kādā konkrētā dalībvalstī – 2011. gadā Polijā, 2012. gadā Ungārijā. Šī gada 23. augustā tie notiek vairākās Lietuvas pilsētās, kas sakrīt arī ar Lietuvas prezidentūru ES padomē.
Mūsu rakstiskā deklarācija bija viens no stūrakmeņiem Eiropas Parlamenta rezolūcijas par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu tapšanā. Šī rezolūcija, kas tika pieņemta 2009. gada 2. aprīlī, oficiāli atzina vienlīdz noziedzīgo padomju un nacisma totalitāro režīmu dabu. Eiropas Parlaments arī uzsvēra, ka “ir jāatbalsta Eiropas nemierīgās pagātnes dokumentēšana un liecību vākšana, lai palielinātu Eiropas informētību par noziegumiem, kas pastrādāti totalitāro un nedemokrātisko režīmu laikā”. Tikpat nozīmīgas cīņā par vienotu vēstures izpratni ir bijušas arī Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. oktobra rezolūcija par Ukrainā 1932. – 1933. gadā mākslīgi izraisītā bada – golodomora – pieminēšanu. Visos minētajos dokumentos deputāti uzsver, ka ir ļoti svarīgi veicināt izpratni un zināšanas par abu – nacisma un totalitārā komunisma – režīmu noziegumiem.
Nozīmīgs solis vēstures izpratnes veidošanā bija Edvīna Šnores filma “Padomju stāsts” (Soviet Story), kurai Eiropas Parlamenta finansējumu izdevās panākt kopā ar bijušo deputātu Kristovski. Pirmizrāde Eiropas Parlamenta pārpildītā zālē notika 2009. gada aprīlī, un kopš tā laika filma ir apceļojusi daudzas pasaules valstis un ieguvusi balvas respektablos kino forumos Eiropā un ASV, būtiski mainot cilvēku izpratni par padomju režīmu un pagātnes patiesajiem notikumiem.
Sasniegtais rezultāts dod lielu gandarījumu: Eiropas Parlaments 23. augustu ar oficiālu piemiņas dienu uz laiku laikiem ir ierakstījis Eiropas kopējā vēstures atmiņā. Taču ar to vēstures skaidrošanas darbs nebūt nebeidzas. Daudziem joprojām nav saprotams, kā abu režīmu veiktās ļaundarības pielīdzināmas. Tad nākas skaidrot, ka vienu totalitāru režīmu nedrīkst uzskatīt par mazāk noziedzīgu tikai tādēļ vien, ka tas ir palīdzējis apturēt otru.